Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Neliels progress un rokasbremze
Uhh, kādu brīdi neesmu rakstījis. Pa lielam varētu teikt, ka arī tāpēc, ka nekādi baigi aktīvie procesi nav notikušies. Ja vien neņem vērā pēkšņi atnākušo, gaidīto pavasari un aktīvu meitiņas auklēšanu. Bet nu – šodien, varētu teikt, beidzot ir progress (un arī norauta rokasbremze).

Vēl mēnesis dokumenta gaidībās
Biju uz Būvvaldi dabūt Plānošanas un Arhitektūras uzdevumu (PAU) – skaisti. Samaksāju 12 Ls. Nebūs pa dažadām iestādēm nekur jāstaigā, nekādu prasību it kā “nav” – vienīgi jādabon Vides un dabas aizsardzības tehniskie noteikumi, jo apbūvējamais zemes gabals ietilpst Daugavas aizsargjoslā, kas ir laikam kādi 500m no ūdens. Un te tad arī ir tā norautā rokasbremze – pēc iesnieguma iesniegšanas Valsts vides dienestā šo noteikumu sagatavošana prasīs vien “nieka” mēnesi. Ne vairāk un ne mazāk – MĒNESI!!! Kaut kāds vājprāts… Būtu zinājis, ehhh, sen jau būtu pieprasījis PAU un šito “mēnešmurgu” pārdzīvojis. Tagad – nav variantu. Domājams, pēc Lieldienām uzreiz braukšu, iesniegšu pieteikumu. Sasodīts, sasodīts – pavasaris klāt un nu mēnesi gaidīšu!!*

Nomas līgums – done!
Aizritējušajā nedēļā biju paņēmis zemes nomas līgumu un pats uz savu galvu un saprašanu sarakstīju Līguma priekšmeta punktus. Kā teica mans paziņa jurists – tas man esot izdevies izcili labi. Šodien bāriņtiesā gājām šo zemes nomas līgumu apstiprināt un sagatavot nostiprinājuma lūgumu (ja tā to sauc), lai šo līgumu reģistrētu Zemesgrāmatā. Pēc nelielām korekcijām sagatavoju gan 4us līguma eksemplārus, gan arī pilnvaru – visu apstiprināju un izdarīju! Yess, vismaz šī lieta paveikta. Jādodas vien iesniegt to līguma kopiju Zemesgrāmatā.

Būvkonstrukciju daļa – done!
Nu ko – tagad kā dunduks laikam sēdēšu to mēnesi un gaidīšu tos Vides tehniskos noteikumus. Bez tiem jau projektu nemaz nevar nest uz būvvaldi saskaņot. Fail… Ak jā, projekts – arhitekts atsūtīja finalizēto būvkonstrukciju daļu. Vēl baigi precīzi neesmu izpētījis, bet divi cipari man pavisam skaidri: 1) Nepieciešamo kokmateriālu apjoms – aptuveni 11 m3 ; 2) Jumta seguma kopējā platība – 200 m2. Nu kaut kā tā.
* A varbūt negaidīšu to mēnesi… Parakšu kādu perimetra tranšejiņu varbūt jau tagad. (evil grin) Vispirms gan jāpagaida, kamēr pļaviņa izžūst. Mana pusotrmetrīgā ģeoloģiskās “izpētes” bedre vēl nesen bij līdz lūpai pilna ar ūdeni…

Meitiņa Peciņa
Nu lūk – nupat aizritēja viens kārtējais ļoti svarīgais atskaites punkts manā dzīvē – beidzot pasaulē nāca mana meitiņa peciņa! Milzīgs prieks par to, un nešaubīgi ir sajūta – ka tas ir nedz pirmais, nedz pēdējais lieliskais notikums manā dzīvē šogad!

Dokumentdarbi – aizsākti!
Šodien biju būvvaldē. Beidzot aizsāku reālu papīrdarbu. Aizpildīju iesnieguma veidlapu, lai nākamajā nedēļā es varētu jau dabūt Arhitektūras Plānošanas uzdevumu, kas ļaus jau virzīt uz saskaņošanas pusi mana arhitekta tapināto projektu. Būvvaldes vadītājai starp citu parādīju salmu mājas plāna skicīti, viņa izskatījās pozitīvi noskaņota un manu ģīmi jau atceras. Tā kā ticu, ka ar projektu būs ok. Gaidu pagaidām no arhitekta vēl arī būvkonstrukciju daļu.

Zemes nomas līgums
Tas, kas tagad ir aktuālais uzdevums – jāizveido un jāparaksta ar savu mammu zemes nomas līgums savam pleķītim, lai es varētu pilntiesīgi tieši savā vārdā rīkoties ar visiem procesiem un formalitātēm. Pretējā gadījumā – projekts būs jāiesniedz ar mammas vārdu, uz iestādēm viņu vienmēr jāņem līdzi un pat elektrības rēķins finālā nāktu uz viņas vārda – nē, šis variants nerullē. Ieteica vietējā bāriņtiesā vērsties, lai šie par naudiņu to līgumu sastāda – bet konkrētā dāma šai bāriņtiesā tomēr teica, ka negribot ar tādu lietu krāmēties… Tad nu būs uz kaut kāda līguma parauga pašam jāuzraksta šitāds nomas līgums, it kā dabā jāiezīmē kaut kādas robežas utt. Tad šis līgums janostiprina ar nostiprinājuma lūgumu tai pat Bāriņtiesā, kas šito līgumu piereģistrēs Zemes grāmatā kā apgrūtinājumu mammas zemes gabalam… Izklausās sarežģīti, bet plus mīnus man ir skaidrs, kāpēc tas ir tā un ne citādāk. Varbūt kāds jurists šito lasa un var palīdzēt tādu nomas līgumu uztapināt par saprātīgu atlīdzību?

Nu ko, paklausot ieteikumiem šodien devos uz laukiem, lai izpētītu mazliet vairāk, kāda tad ir tā grunts vietā, kur paredzēts būvēt māju. Apbruņojos ar divu kalibru laužņiem un trim lāpstām, devos uzbrukumā kupenai. Sniega biezums pļavā bija 45 centimetri.

Sniegu notīrīju, cirtu lāpstu zemē un – biju manāmi pārsteigts! Sasaluma vienkārši nav… Labi, ja sasalis bij vien knaps centimetrs augsnes garoziņas. Ņēmu un raku.

Kā lieliski redzams fotogrāfijā, zem 20 centimetru biezā augsnes slāņa sākās skaisti dzeltena smiltiņa, kas arvien tālāk rokoties pamazām savu spilgto krāsu zaudēja. Smilts blīva un patīkama, jo dziļāk, jo blīvāka. Tas priecē.

Aizrakos līdz aptuveni pusotra metra dziļumam un tad sajutu, ka rokamā masa pēkšņi kļūst stipri citādāka – vismaz, cik es izprotu, sakās gruntsūdeņu līmenis ar māla piemaisījumu un nelielām dolomīta šķembām. Blīva, mitra putra, kas līdzinās teju kā nupat uzmaisītam betonam. Uzreiz atcerējos, ka rokot aku netālu no šīs bedres (kādi 40-50m attālumā), sastapām tādu pat zampu. Šī bedre nebija pietiekami liela, lai būtu ērti rakties tālāk, bet skaidrs bija tas, ka neko jaunu es tur neatklātu. Cik zinu – tālāk seko arvien blīvāks, akmeņaināks sarkanais māls, virs kura tad arī, izskatās, “dzīvojas” tie gruntsūdeņi.

Plūstošās smiltis, cik noprotu, vismaz šajā pusotrā metrā nav sastopamas. Lai gan, tā putra tur pašā apakšā tiešām šķidra.

Tas, ko secinu – priecē smiltiņas un plānais melnzemes slānis. Nebūs baisi daudz jānorok nost. Smiltis blīvas, tas nozīmē, ka ar blieti arī šo te “oriģinālo” slāni nebūs baisi jāblietē.Tagad gruntsūdeņi ir pusotra metra dziļumā – bet pavasarī un rudenī tie noteikti ir metra un pat seklākā dziļumā. Ieteicams padomāt par drenēšanas iespējām. Taču, tā kā plānoju pamatus vēl celt uz augšu, pieberot papildus smilšu spilvenu, tad, domājams, ar baigo mitrumu varētu arī nesanākt cīnīties, jo šī pļava vienmēr bijusi visai sausa.

Šādā formātā centīšos ik pa laikam noziņot, kādā statusā atrodas pašreizējie procesi. Tātad – pirmā šīs sarunu vietnes atskaite par situāciju janvāra otrajā nedēļā.

- Kā faktors, kas mums neļauj nu nekādi pārcelt būvniecības ideju, piemēram, par gadu uz priekšu, ir jau sagādātās rudzu salmu ķīpas, kas aptuveni 600 gabalu krāvumā atpūšas zem sniega pirms smagās darba sezonas manas ģimenes lauku īpašumā klusā, mierīgā Lielvārdes lauku teritorijas nostūrī. Rudzu salmi ir vienīgi vēlamie – jo tie ir stingri, izturīgi un gana cieti, lai tajos saglabātos gaiss, kas arī kalpo kā siltumizolācijas materiāls. Par siltumnoturību – 45 cm biezas salmu ķīpas siltumnoturības U vērtība ir 0,13W/m2k. Ja nemaldos, tad ļoti labai akmensvatei šī vērtība ir ap 0,33 – sūdīgākai ap 0,50. Gana iespaidīgi, vai ne?!

- Procesā atrodas sarunas un darbi ar mērniekiem, novada domi un būvpārvaldi. Jāuzmēra zemes gabaliņš, un tad arī varēs jau konkrēti iesniegt būvniecības uzdevuma pieprasījumu, jo ar esošajiem zemes plāniem no Padomju laikiem, kas ir pārak vispārināti un neprecīzi, nav gana labi.

- Zemes gabaliņu konkrēti esmu noskatījis, dienvidu virziens arī noteikts, lai saprastu, uz kuru pusi vērst ēkas garāko fasādi ar lielākajiem logiem. Tas, kas pagaidām sagādā bažas – konkrētajā vietā novembrī (kad vēl nebija sniega) izrokot metru dziļu bedri, kur apakšā atklājušās foršas dzeltenās smiltiņas, ir uzkrājies arī ūdens, veidojot šķidru zupu. Brālis uzskata – tās varētu būt plūstošās smiltis. Man šāds secinājums nepatīk, tāpēc plānoju izsaukt ūdens urbuma vīrus, lai pie vienas reizes ar ūdens urbuma sagatavošanu nākotnes vajadzībām, nosaka arī man apakšā esošo zemes slāņu struktūru.

- Atkarībā no tā, kas tur par brīnumiem zemes struktūrā atklāsies, arī noskaidrosies mana ideja – veidot mājas pamatus no automašīnu riepām. Lielbritānijā tas izskatās aptuveni šādi. Ja būs tās plūstošās smiltis, diemžēl no šīs avantūristiski jautrās idejas būs jāatsakās (lai arī kādas 70 riepas pat jau esmu sagādājis). Ja būs tās plūstošās smiltis – nāksies drošvien darboties ar nevēlamo betonu, kas pasākumu ievērojami sadārdzina (bet savā ziņā, dod vieglākas tālākrīcības iespējas).

- Un te nāk jautrākā daļa. Ēkas projekta man vēl nav. Esmu pats priekš sevis uzmetis skici, ko tad nu arī kautrīgi iemetīšu kādā no nākamajiem ierakstiem uz kolektīvo apspriedi. BET. Naivi uzskatu, tā kā ēka pēc pamatprincipiem patiesība ir koka karkasa būve – tad ar šāda projekta uzzīmēšanu nevajadzētu būt baigajām grūtībām. Naivi ceru, ka mans klasesbiedrs, kurš pabeidzis arhitektus, būs spējīgs to izdarīt. Ir vienkārši jāvar. Citu variantu nav.

Pagaidām no statusa viedokļa laikam viss, ko ir vērts pavēstīt.