Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Darbi rit gana spraigi, kaut kā vakaros nav tik vienkārši atrast laiku/spēku regulāri kaut ko blogā ierakstīt. Ok, beidzot labojos – te būs situācijas atskaite kopā ar bilžu galeriju.

Jaunie palīgi
Lielu daļu darba ir paveikuši divi jaunieši – Edgars un Gatis. Viņi pievārēja praktiski visu pirmās mālu kārtas uzsmērēšanu uz salmiem, un nu drosmīgi bez jebkādas pieredzes ķērušies pie otrās – un jāteic, ka priekš 15gadīgiem puišiem rezultāts ir pavisam normāls un labs. Galvenais, ka puiši grib darīt, viņi cenšas un viņiem arī sanāk. Brīvdienās jau savukārt talkā ir bijis gan “ierastais” Andrejs un Kaspars, kā arī pa ilgiem laikiem palīgos bija atbraucis meistars Didzis.

Baseins mālu mērcēšanai
No bojātajām ķīpām uzveidojām nelielu “baseiniņu”, kurā iegāzt mālus izmērcēšanai. Atvestajos mālos ir lieli, kārtīgi tīra māla gabali, kurus bez sasmalcināšanas un izslapināšanas nav tik vienkārši iemaisīt masā. Kad māli pamērcējušies, tie ar rokām tiek izberzti caur sietu (tas pats ķīniešu apmetuma siets – ļoti labi noder!!), lai atbrīvotos no akmeņiem. Mazāki iziet cauri, bet tie tik ļoti netraucē. Un tad jau pa mērspainim jāgāž iekš javas maisītāja, kurš savas funkcijas pilda godam.

Salmu smalcināšana
Kādu laiku salmus priekš apmetuma masas armatūras smalcināju ar tā paša pielīdzināšanas flekša palīdzību, taču sievas pierunāts pamēģināju šim nolūkam pļaujmašīnu. Pats piedomāju klāt, ka motobloka piekabe varētu būt īstā vieta, kur to procesu darīt. Rezultātā – esmu atklājis foršu un gana efektīvu veidu, kā tikt pie pietiekami smalkiem un viendabīgi samaltiem salmiem!! Salmus pa kreisā sāna apakšu pļaujmašīnai padod iekšā – tā gluži kā putekļusūcējs tos iesūc iekšā – daļa samaļās, ielido uztvērējkastē, nesamaltie salmi pa otru pļaujmašīnas sānu tiek izstumti laukā, kur tie atsitas pret piekabes bortu un nekur nelido. Divreiz pārmaļot salmus no kastes, iegūstu vajadzīgo smalkumu. Pēdējai kārtai, ja vajadzēs smalkāku, izmals cauri trīs reizes. Process ir ātrāks nekā ar fleksi, tikai benzīna izmešus gan nākas paostīt…

Jaunie māli
Kā jau biju rakstījis, no Ikšķiles pasūtīju mālu kravu 16 kubikmetru apjomā. Jaunie, atvestie māli ir gan sarkanāki, gan tīrāki, gan arī konsistencē patīkamāki par pirmā slāņa māliem, kuri tika iegūti no akas rakšanas. Pašreiz pēc izmēģinājumiem esmu nonācis pie proporcijas pusi uz pusi (māli/smilts) + vēl sasmalcinātie salmi. Mitruma konsistenci uzķeru uz tausti un izjūtām. Smiltis pagaidām roku mežā no izsenas bedres un vedu ar motobloku un piekabi.

Apmestās sienas
Ar javas maisītāju uzmaisītā masa uzstrādājas labi, un arī uz iepriekš samitrinātas pirmās kārtas otrā pieķeras klāt pavisam normāli. Vismaz pagaidām nevienā vietā neesmu konstatējis, ka kaut kas kristu nost. Vietām, kur apmetuma slānis ir uzvālēts stipri pabiezāks, ir iemetušās kādas plaisas, taču, tfu, tfu, tfu, iepriecinoši pārsteidzošā kārtā plaisā tas apmetums ļoti, ļoti minimāli. Lūkos, kas būs, kad uzliks trešo, gandrīz maksimāli izlīdzinošo kārtu. Tagad jau jādomā, ar kādiem māliem kādā sastāvā mest trešo kārtu un tad ar ko to visu pasākumu noslēgt, lai pasargātu sienas no mitruma. Un tad jau atliek vien ķerties arī pie iekšsienām.

Es pašreiz tiešām ne mirkli nenožēloju, ka tomēr izvēlējos noriskēt un mēģināt sienu pilnībā noklāt ar māliem. Man šis materiāls ļoti patīk, ar to ir iepriecinoši strādāt. Jāatrod vēl pienācīgs veids, kā to pasargāt no mitruma iedarbības, un tad jau es tiešām varētu pie sevis jautāt – kāpēc māla apmetums mūsdienās ir tik maznovērtēts apdares materiāls?!

Aktuālās bildes atkal piedāvāju aplūkot interaktīvas galerijas formātā! Lai skatītu bildes tepat šajā lapā, vispirms vienreiz uzklikšķiniet uz bildes paraksta, lai tiktu pie vadības pogām.

Ir manāmi vēlīna nakts stunda, un jau kuro dienu no savas būves atgriežos ap 23iem vakarā. Ir sācies sienu apmešanas process. Paziņoju, ka dabūjot javas maisītāju, izmēģinot apmetuma masas jaukšanas un uzstrādes procesu, apdomājot Aleksandra izteiktās piebildes un apsverot gan finansiālus, gan emocionālus faktorus – esam tomēr izlēmuši, ka mājai sienas būs brūnsarkanas ar māliem!!! Vien kārtīgi jānoskaidro, kā to sarkano māla sienu pret mitruma ietekmi normāli pasargāt.

Process notiek
Baaaisi gari rakstīt īsti vairs nav iekšā. Maisītājs visai jautrā veidā kā reiz iekš manas dzimšanas dienas ir dabūts – paldies Jēkabam! Tad nu brīvdienās ķellēšanās action varēja sākties! Pašreiz masu jaucam lielākā īpatsvarā ar mālu – lai tā būtu lipīgāka un lai to būtu mazliet vieglāk iestrādāt gan uz/aiz sieta, gan arī salmos. Pagaidām darīšanas vaina. Mālus izmantoju savējos vietējos no brāļa akas rakšanas procesa. Smiltis izroku mežā. Taču ir plānots iepirkt gan tīrākus (ar mazāku akmeņu daudzumu), sarkanākus mālus no Ikšķiles – biju jau ievērtēt. Kā arī jānopērk krava ar smiltīm, jo tās tāpat vajadzēs grīdas piebēršanai.
Pa 2,5 dienām, pa vidam veicot dažādus citus darbiņus, kopumā ar pirmo kārtu ir apmestas kāda trešdaļa mājas. Skatiet tālāk klikšķināmo galeriju.

Galerija ar pašreizējo statusu sienu apmešanas procesā
(Lai neaizlektu uz manu Picasa lapu, klikšķiniet uz melnā rāmīša un šķirstiet bildes tepat!)

Talka/seminārs?
Drīzumā Latvijā ir gaidāmi pāris semināri par mālu apmetumiem. Izklausās jau ļoti jauki, taču viens maksā 60 Ls, bet otrs laikam pat savus 4-5 simtus latu, jo baigais estiņu speciālists braucot… Es respektēju cilvēku darbu un zināšanas – tāpēc dalības maksa par šādiem gana nopietna līmeņa semināriem ir vairāk nekā loģiska. TAČU! Personīgi esmu pieņēmis lēmumu, ka man pašam ir ekskluzīva iespēja “seminārot” un apgūt apmetuma veidošanas/uzklāšanas lietas uz savu roku un pavisam bez maksas.

Ja vēl kādam ir interese paeksperimentēt un iemēģināt roku šajā foršajā mālu jaukšanas un uzklāšanas padarīšanā – ir vairāk nekā laipni aicināts pieteikties un braukt ciemos. Ko sakāt par šīm brīvdienām? Ir kāds smērēties/mācīties gribētājs? Ziņo komentāros vai uz e-pastu!

Algošu palīgus
Pamazām paliek arvien siltāks. Sieva jau mudina, ka vajadzētu jau tagad doties brīvdienās kaut ko darboties, bet man tomēr šķiet, ka priekš “rokdarbiem” pagaidām tie laika apstākļi tomēr ir maaazliet par neomulīgu. Ķīpām striķīšus siet nebūtu viegli šādā laikā. Nekas, vismaz varu pamazām morāli un garīgi nobriest darbu atsākšanai.

Tā kā manu algoto darbu apjoms ir pieaudzis un brīvā laika ir tiešām maz, esmu nolēmis ņemt darbā un talkā cilvēkus. Konkrēti, esmu ieplānojis par atlīdzību paņemt kādus divus vietējos lielvārdiešus, lai kā minimums pa darba dienām tur ņem un šeftējas ar tām salmu sienām. Presē ķīpas, liek tās vietā, dzen iekšā mietus un virzās ar šo darbu uz priekšu. Aizritējušo nedēļu nogalēs biju paņēmis pa vienam cilvēkam uz dienu, lai mežmalā sagatavo mietus, kurus dzīt iekšā ķīpās kā armatūru. Divās dienās normāla kaudzīte ir sanākusi, redzēs, vai ar to būs gana.

Jūsu domas – kāda šobrīd ir vidējā dienas samaksa strādniekam, kas dara darbu, kur nav vajadzīgs diži augstas iemaņas? (Galvenais, lai galva strādā un rokās, sirdī spēks).

Domkrats
Vēl joprojām pa galvu maļas domas – ar ko stiprināt to ķīpu krāvumu?! Ar stropēm, ar vertikāliem mietiem vai tomēr fibrolīts. Pagaidām esmu nobāzējies pie domas – ir jāsakrauj kaut vienu pilnu sienas bloku ar ķīpām līdz pat augšai. Un tad jau redzētu, cik stabils vai nestabils tas pasākums izskatās. Tad arī saprastu, cik spēcīgu to stabilizēšanas konstrukciju vajag.
Pašreiz vēl neviens kvadrants līdz augšai nav aizpildīts – lai to izdarītu, liekot pēdējo ķīpu rindu nāksies to presēt uz leju. Lai to izdarītu – plānoju iegādāties divus, piemēram, šādus hidrauliskos domkratus par padsmit latiem gabalā. Ir tādus vērts pirkt? Neizjuks pēc trešā piespiediena? Ir doma uzlikt kādu stieni uz ķīpu krāvuma (tā, lai to pēc tam var izdabūt laukā), ielikt starp to un augšējo vainagsiju domkratus un paplašināt spraugu, kurā tiek iestīvēta pēdējā ķīpa.

“Nopietnā” apkure ar bezelektrības granulu sistēmu
Bija izdevība aprunāties klātienē ar pāris speciālistiem par apkures tematu, kā arī bija iespēja aplūkot darbībā vienu ļoti interesantu, NEdārgu granulu degļa sistēmu (nav masveida produkts), kuru var uzkrāmēt uz praktiski jebkura normāla formāta malkas katla un kuras granulu padeve darbojas bez elektrības izmantošanas. Tad nu mans biedrs šobrīd mēģina sakalkulēt pilnu tāmi “normālai” standarta apkurei, kurā būtu siltās grīdas, siltuma akumulators, kombinētais boileris, visa apsaite, granulu deglis un vienkāršs malkas katls.
Izdevīga nianse slēpjas tajā, ka mums šobrīd pagrabā stāv absolūti neizmantots dīzeļdegvielas katls – cik izpētīts, arī pie tā varētu piemontēt to granulu degli. Tādejādi, katls man sanāktu “par brīvu”.

Kāpēc granulu deglis? Tāpēc, ka tā sistēma ir tiešām vienkārša, nečakarīga tīrīšanas jomā, tās granulu padeves sistēmai nevajag elektrību un, pats galvenais, šāda sistēma var arī kaut vai diennakti vai vairāk kurties absolūti autonomā režīmā. (Piebildīšu gan, ka nelielam ventilatoriņam, kas labi padod gaisu efektīvākai degšanai, elektrība gan tomēr būs vajadzīga). Un vēl interesanta nianse – ja šis deglis tiek izmantots uz klasiska malkas katla, to degli jebkurā brīdī var viegli nostumt nost un katlu var mierīgi kurināt klasiskajā formātā ar malku. Laba, universāla, vienkārša, nedārga sistēma visādiem variantiem.
Redzēs, kādi cipari sanāks tāmē un tad jau domās, kāds būs gala izvēles variants.

Improvizētā kanalizācijas septiķu sistēma no ūdens konteineriem
Šodien parunājos ar vienu būvniecībā pieredzējušu meistaru. Padzirdējis, ka plānoju izmantot septiķu sistēmu ar infiltrācijas lauku, ieteica variantu, kuru paši jau ir vismaz vienā eksemplārā jau ir izveidojuši. Viņs ieteica kā septiķus izmantot kubikmetrīgos ūdens konteinerus, kuriem ir metāla režģis apkārt (skat bildē). Trīs tādus saliek ķēdītē vienu aiz otra, savieno tos kopā ar caurulēm kaskādes veidā un gatavs. Lai šamējie nepeldētu uz augšu no gruntsūdeņiem – tos iebetonē ar aptuveni 10cm garozu no sāniem un no augšas.

Jēga izmantot šādus bunduļus ir tāpēc, ka tie ir lēti – caurmērā 25-35 Ls par vienu gabalu. Attiecīgi, kādi 200 Ls par bunduļiem kopā ar visām trubām varbūt arī varētu sanākt. Tad nu vēl rakšanās un betonēšana (kas jebkurā gadījumā neizbēgama). Kā jau iepriekš biju te minējis – gatavais kaskādes septiķis maksa vismaz 600 Ls. Ietaupījums varētu sanākt nopietns.

Ir tikai viens būtisks jautājums – vai kā minimums četru cilvēku ģimenei ar tādu 3 kubikmetru septiķu sistēmu būs gana?!? Es biju domājis, ka minimums varetu būt 5 m3, bet būvniecības izstādē teica, ka biloģiskās septiķsistēmas gadījumā mierīgi pietiekot ar trim kubiem.

Uznāca atkal viena fiksā ideja. Ir tāda lieta kā vajadzība nostabilizēt salmu ķīpu krāvumu iekš tā sienu karkasa. Ok, viena lieta, ka es ik pa trim rindām dzinu cauri mietus, kas vismaz kaut kādu saturi rindām savā starpā dod, bet vajadzētu arī stiprinājumu visai sienai no abām pusēm.

1) Sākuma man prātā bija variants izmantot vertikālus mietus (2,6m gari), kurus ik pa 50 cm vertikāli pieliek pie sienas ārpuses un iekšpuses, mieta augšu un apakšu “piestiķē” pie karkasa, un tad šos abu pušu vertikālos mietus vēl, izverot cauri salmu krāvumam striķi / stiepli, vienu ar otru sastiprināt, savilkt kopā. Skatīt rekur tepat pievienoto bildi – varēs aptuveni to ideju labāk saprast, jo pats to neizdomāju.
Uz manu ēkas sienu perimetru no abām pusēm kopā vajadzētu kādus 180 gab. šādus 2,6 metrīgus mietus. Vislabāk lazdas, bet to nav pa rokai, tad nu atliek kārkli/alkšņi… Vispār baisais čakars šito lietu realizēt…

2) Otrais variants – fibrolīts loksnes karkasa ārpusē. Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem jau šito ideju piemetu. Kopumā pavisam neslikts risinājums, dotu ļoti labu stingru atbalstu sienai. Vajadzētu vienīgi veidot papildus latojumu.
Uz ārsienas fasādi man vajadzētu 102m2 fibrolīta 50mm biezumā (4,8Ls/m2) = 490 Ls + latojumam collīgie dēļi. Dārgs pasākums…

3) Tad nu man “ekonomētājam” ienāca prātā doma par polipropilēna stropēm/lentām!! Kāpēc nevarētu tās sienas nospriegot ar šādu materiālu? Ja jau tās lentas spēja saturēt kopā manus masīvos zāģmateriālus, tad sienā ne pārāk lielo sānsvārstību slodzi tām toč vajadzētu turēt.  Izturība skaitās līdz 300 kg uz stiepi.
Piemēram šitādas polipropilēna lentas – platumā 15mm, biezumā 0,8mm. Tādu lentu visai rupji rēķinot vajadzētu ap 400m – 500m (t.i. ik pa 50cm visā mājas perimetrā no abām pusēm ar rezervi). Kā liecina cena šeit – lenta maksā ap 20 Ls par 1500 metriem. Ok, vēl tas sprādzes klāt jēpierēķina un jāpērk/jāiznomā pats savilcējs, jo rokām jau nu nekādi nenospriegosi šito pasākumu. Taču vienalga šis process varētu būt ievērojami ātrāks par mietu sagatavošanu / uzlikšanu un lētāks par fibrolīta ideju.

Kā jums šķiet? Cik reāls ir šāds spriegošanas pasākums un vai tas varētu dot kaut kādu sienas krāvuma stabilitāti tīri uz sānkustībām (piemēram, ja baigais vējš iepūš sienas plaknē)?