Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Pāris dienas pa šo laiku ir sanācis padarboties pie procesa. Vienu dienu veltīju putuplasta cokola apmešanai ar līmjavu un armējošo sietu. Taču visvairāk laiks pavadīts pie pēdējās salmu sienu rindas krāmēšanas. Pamazām process virzās uz priekšu. Kā jau iepriekšreiz aprakstīju, nopresēju sienu uz leju un tad mēģinu tai spraugā iestūķēt pēdējo ķīpu. Vietām sanāk vienkārši, vietām visai piņķerīgi.

Divas dienas man palīgos ieradās draugs Andrejs, ar kuru kopā izmēģinājām vertikālo koku pielikšanu sienas stabilitātes panākšanai. Koki novietoti abās sienas pusēs viens pretī otram. Ārpusē koka augšpuse balstās pret augšējo vainagsiju, līdz ar to siena nespēj “gāzties” uz iekšpusi.  Kopā lazdu kokus savilku un nospriegoju ar nelielām kravas stiprināšanas stropēm. Tad ar adatām cauršuvu špagata striķi un vismaz četrās vietās tos kokus savstarpēji sasēju. Kad siešana pabeigta, stropes laižu vaļā un velku laukā. Rezultātā ir iegūta patiešām ievērojama sienas stabilitāte – tas ļoti priecē! Būs jāiet atkal ekspedīcijā pa savu mežu un jāmeklē taisnās, garās lazdas. Vajadzēs vēl gana lielu apjomu, bet gan jau sakasīsim. Ja ne manā mežā, tad būs jābrauc “ciemos” pie Edgara uz Birzgales mežiem.

Šodien viens pats padarbojos pie “plauktiņu” izveides no collīgajiem dēļiem ķīpu balstīšanai vietās virs logiem un durvīm. Manuprāt, sanāca pavisam neslikti. Jau pamanījos iestūķēt virs loga ķīpu pārīti, un mazliet paturpināju arī pārējo sienu. Ehhh, būtu vairāk to brīvo, pieejamo dienu… Uznākusi mazā darbošanās iedvesma, jo redzu, ka process tiešām virzās uz priekšu. Lēnām, bet notiek.

Algošu palīgus
Pamazām paliek arvien siltāks. Sieva jau mudina, ka vajadzētu jau tagad doties brīvdienās kaut ko darboties, bet man tomēr šķiet, ka priekš “rokdarbiem” pagaidām tie laika apstākļi tomēr ir maaazliet par neomulīgu. Ķīpām striķīšus siet nebūtu viegli šādā laikā. Nekas, vismaz varu pamazām morāli un garīgi nobriest darbu atsākšanai.

Tā kā manu algoto darbu apjoms ir pieaudzis un brīvā laika ir tiešām maz, esmu nolēmis ņemt darbā un talkā cilvēkus. Konkrēti, esmu ieplānojis par atlīdzību paņemt kādus divus vietējos lielvārdiešus, lai kā minimums pa darba dienām tur ņem un šeftējas ar tām salmu sienām. Presē ķīpas, liek tās vietā, dzen iekšā mietus un virzās ar šo darbu uz priekšu. Aizritējušo nedēļu nogalēs biju paņēmis pa vienam cilvēkam uz dienu, lai mežmalā sagatavo mietus, kurus dzīt iekšā ķīpās kā armatūru. Divās dienās normāla kaudzīte ir sanākusi, redzēs, vai ar to būs gana.

Jūsu domas – kāda šobrīd ir vidējā dienas samaksa strādniekam, kas dara darbu, kur nav vajadzīgs diži augstas iemaņas? (Galvenais, lai galva strādā un rokās, sirdī spēks).

Domkrats
Vēl joprojām pa galvu maļas domas – ar ko stiprināt to ķīpu krāvumu?! Ar stropēm, ar vertikāliem mietiem vai tomēr fibrolīts. Pagaidām esmu nobāzējies pie domas – ir jāsakrauj kaut vienu pilnu sienas bloku ar ķīpām līdz pat augšai. Un tad jau redzētu, cik stabils vai nestabils tas pasākums izskatās. Tad arī saprastu, cik spēcīgu to stabilizēšanas konstrukciju vajag.
Pašreiz vēl neviens kvadrants līdz augšai nav aizpildīts – lai to izdarītu, liekot pēdējo ķīpu rindu nāksies to presēt uz leju. Lai to izdarītu – plānoju iegādāties divus, piemēram, šādus hidrauliskos domkratus par padsmit latiem gabalā. Ir tādus vērts pirkt? Neizjuks pēc trešā piespiediena? Ir doma uzlikt kādu stieni uz ķīpu krāvuma (tā, lai to pēc tam var izdabūt laukā), ielikt starp to un augšējo vainagsiju domkratus un paplašināt spraugu, kurā tiek iestīvēta pēdējā ķīpa.

“Nopietnā” apkure ar bezelektrības granulu sistēmu
Bija izdevība aprunāties klātienē ar pāris speciālistiem par apkures tematu, kā arī bija iespēja aplūkot darbībā vienu ļoti interesantu, NEdārgu granulu degļa sistēmu (nav masveida produkts), kuru var uzkrāmēt uz praktiski jebkura normāla formāta malkas katla un kuras granulu padeve darbojas bez elektrības izmantošanas. Tad nu mans biedrs šobrīd mēģina sakalkulēt pilnu tāmi “normālai” standarta apkurei, kurā būtu siltās grīdas, siltuma akumulators, kombinētais boileris, visa apsaite, granulu deglis un vienkāršs malkas katls.
Izdevīga nianse slēpjas tajā, ka mums šobrīd pagrabā stāv absolūti neizmantots dīzeļdegvielas katls – cik izpētīts, arī pie tā varētu piemontēt to granulu degli. Tādejādi, katls man sanāktu “par brīvu”.

Kāpēc granulu deglis? Tāpēc, ka tā sistēma ir tiešām vienkārša, nečakarīga tīrīšanas jomā, tās granulu padeves sistēmai nevajag elektrību un, pats galvenais, šāda sistēma var arī kaut vai diennakti vai vairāk kurties absolūti autonomā režīmā. (Piebildīšu gan, ka nelielam ventilatoriņam, kas labi padod gaisu efektīvākai degšanai, elektrība gan tomēr būs vajadzīga). Un vēl interesanta nianse – ja šis deglis tiek izmantots uz klasiska malkas katla, to degli jebkurā brīdī var viegli nostumt nost un katlu var mierīgi kurināt klasiskajā formātā ar malku. Laba, universāla, vienkārša, nedārga sistēma visādiem variantiem.
Redzēs, kādi cipari sanāks tāmē un tad jau domās, kāds būs gala izvēles variants.

Improvizētā kanalizācijas septiķu sistēma no ūdens konteineriem
Šodien parunājos ar vienu būvniecībā pieredzējušu meistaru. Padzirdējis, ka plānoju izmantot septiķu sistēmu ar infiltrācijas lauku, ieteica variantu, kuru paši jau ir vismaz vienā eksemplārā jau ir izveidojuši. Viņs ieteica kā septiķus izmantot kubikmetrīgos ūdens konteinerus, kuriem ir metāla režģis apkārt (skat bildē). Trīs tādus saliek ķēdītē vienu aiz otra, savieno tos kopā ar caurulēm kaskādes veidā un gatavs. Lai šamējie nepeldētu uz augšu no gruntsūdeņiem – tos iebetonē ar aptuveni 10cm garozu no sāniem un no augšas.

Jēga izmantot šādus bunduļus ir tāpēc, ka tie ir lēti – caurmērā 25-35 Ls par vienu gabalu. Attiecīgi, kādi 200 Ls par bunduļiem kopā ar visām trubām varbūt arī varētu sanākt. Tad nu vēl rakšanās un betonēšana (kas jebkurā gadījumā neizbēgama). Kā jau iepriekš biju te minējis – gatavais kaskādes septiķis maksa vismaz 600 Ls. Ietaupījums varētu sanākt nopietns.

Ir tikai viens būtisks jautājums – vai kā minimums četru cilvēku ģimenei ar tādu 3 kubikmetru septiķu sistēmu būs gana?!? Es biju domājis, ka minimums varetu būt 5 m3, bet būvniecības izstādē teica, ka biloģiskās septiķsistēmas gadījumā mierīgi pietiekot ar trim kubiem.

Nu lūk, vēla nakts, trīs dienas būvē aizvadītas un aizritējuši arī vēli vakari pie datora strādājot. Pateicoties sērkociņiem acu plakstiņu vaļā noturēšanai, te būs tāda kā neliela atskaite, kas paveikts.

Sienas, sienas, sienas
Piektdien mierīgi viens pats šeftējos un stellēju ķīpas iekš karkasa. Mierīgi, cik nu varēju tik nu kaut kādu gabalu pievārēju. Sestdien jau bija daudz brangāka šeftēšana – pie manis talkā atbrauca 2,5 palīgi! Marlēna un Intars. Viņi arī plāno nākamajā gadā uzsākt salmu mājas celtniecību, tāpēc viņiem pie manis, ceru, bija lieliska iespēja saprast, kā kaut ko darīt vai nedarīt. Kādreiz ar Marlēnas atļauju iemetīšu viņu projekta skici blogā.
Nu lūk, ar saviem foršajiem palīgiem un Edgara aizdoto zāģi, kurš pārsteidzoši maz ēda benzīnu un darīja darāmo bez ierunām (paldies!), mēs tiešām centigi un bez gumijas stiepšanas likām ķīpu pēc ķīpas. Protams, ka bieži darbojāmies ar ķīpu pārsiešanu un piezāģēšanu, kā arī Intars riktīgi atvicinājās ar pārliecinātājāmuru, dzenot sienā iekšā armējošos mietus. Arvja sataisītais āmuriņš vienā brīdī izjuka reizinātājos.. Nekas – vietā tapa vēl brangāks.
Es pats paralēli turpināju sliet uz augšu vienu sienas bloku, kuru pēc tam pamēģināju ar domkratu piepresēt – efekts nav peļams. Ja vien vēl varētu tai nopresēšanas brīdī iedabūt vietā pēdējo ķīpu, būtu paaavisam skaisti. Domās.
Marlēna un Intars varonīgi cīnījās ar mani līdz spēku izsīkumam, kamēr pusdeviņos vakarā beidzot metām mieru. Tiešāāām lieeels paldies par supercentīgo palīdzību!!! Tad nu lūk – sestdienā paveikto varat aplūkot vēlīnajās un viegli izplūdušajās fotogrāfijās.
Pagaidām vairs nešaustu sevi ar jautājumiem – paspēšu sienas sataisīt normālā laikā, nepaspēšu, dabūšu apmest vai nē. Es vienkārši darīšu, cik būs iespējas – un tad jau manīs.

Tikai 3,5 dienas
Vakar vakarā vēl tā padomāju, bet patiesībā uz to visu sienu pasākumu, kas redzams bildēs, ir aizvadītas vien kopumā 3 ar pusi dienas. Man šķiet, ka tad nav nemaz tik švaks rādītājs. Padarbotos kādi trīs cilvēki nonstopā – nedēļā iespējams sienas būtu aizpildītas, bet nu – brīvais laiks man ir tik, cik ir, un arī cilvēkresursi ir tik, cik sanāk – es viens un epizodiski pa kādiem foršiem palīgiem. Paldies viņiem visiem vēlreiz!

Logi
Skatos dzīvē un domāju par saviem logiem – vai man tik lieli logi baigi neiesitīs pa kabatu… (iesitīs…). Viens logs, kuram paredzēs sēdēt uz palodzes (var redzēt bildē), izmērs ir aptuveni 1,8 x 2 metri. Pārējie lielie laikam ir kādi 1,4 x 2 metri. Varbūt, ka tomēr par šerpu, lai gan arhitekts it kā neaizrādīja par neracionālu izmēru, un pašreizējā mājā logi ar nav no tiem mazākajiem.

Svētdienā uz jumta
Šodien (pareizāk jau gan teikt, vakar) visu dienu pavadījām darbojoties ar jumta segumu. Ar brāli Ēriku tomēr izdomājām, ka šobrīd laikam tomēr par prioritāti izvirzīt šīfera uzlikšanu, jo vējplēvei tomēr nav jādara to, ko mēs tai pašreiz liekam darīt. Izštukojām, kā tas šīfera process jāveic un aiziet darbos. Uzveidojām uzkabināmās trepes. Patiesībā, ja loksnes ir ar apzāģētiem stūriem dabūtas uz jumta (augšā celšana visilgākais, smagākais darbs), tad pieskrūvēt tās vietā ir baigi fiksais process. Vienu rindu, man šķiet, var uzskrūvēt kādās 15-20 minūtēs. Cik paveicām, var redzēt bildēs. Protams, ka gribējās visu plakni piebeigt, bet lietus ik pa brīdim uzlika piespiedu atpūtu. Lai vai kā, man tas process nu ir skaids, un tālāk jau pats to jumtu arī piebeigšu.
Starp citu, stūrus un pēc platuma loksnes piezāģējām nevis ar figūrzāģi, bet ar rokas ripzāģi, kuram virsū pobedīta ripa. Griež lieliski un kvalitatīvi.
Un vispār – sakiet, ko gribat, bet, jo vairāk es tās loksnes redzu uz jumta uzliktas, jo vairāk man tas materiāls patīk. Plastmasas skrūvju micītes amizanti glītas.

Atbildes uz komentāriem
Tā kā cilveki lielākoties izlasa jaunāko ierakstu un iepriekšējam vairs komentārus nepalūko, tad iemetīšu atbildes uz komentāriem arī te.

Vēlreiz priecājos un novērtēju, ka esmu uzveidojis to manuālo presi ķīpu saspiešanai. Pārsienamo ķīpu skaits ir gana liels, turklāt lielākoties ķīpa ir jānoīsina par kādiem 15-30 cm, tāpēc ar presi to ir var paveikt daudz ātrāk – ieliec, pārgriez striķus, izņem cik vajag, sapresē un sasien. Ar adatām tas tik forši neiet – bet ticams, ka tiešām labu mezglu zināšana ar var palīdzēt.

Vilni, acis darba nav izbijušās. Man ir pamatotas aizdomas, ka no malas pieaicinātie veči, protams, visu ko prot, bet ar šitādām lietām “normālie veči” diez vai gribētu ņemties… Baigais nestandarta darbiņš. Un – ja gribi, lai kaut kas tiktu izdarīts kā nākas – dari pats. To esmu sapratis.

Nu jā, tagad jau visi gudri. Vajadzēja tā un šitā. Es arī jau “gudrs”. Protams, ka vajadzēja uzreiz tās ķīpas iezāģēt tā, lai otrā pusē nāk kārtīgi uz āru, taču striķi nemaz neļauj tik vienkārši uztaisīt 18-20 cm dziļu iezāģējumu! Ķīpas bez iezāģējumiem nav problēmu nolikt tā, lai tā lien kārtīgi uz āru kā vajag.
Nū turpmākām sienām centīšos pēc iespējas pamatīgāk iezāģēt. Tas, ka no āras to pasākumu pēc tam pielīdzināt var – tas tak skaidrs. Vienīgi man jau tas nelīdzenuma nesmukums ārpusē arī veidojas – man ķīpām kārtīgi apcirpts tikai viens sāns, un to es lieku uz iekšpusi – tur man biežāk uz sienām jāskatās būs. Bet nu – kopumā kā jau teicu, nočakarējiens būs, sietu izmantošu noteikti, bet raudāt par grumbainām sienām toč netaisos. Vienkārši darīšu kā mācēšu un uz otro salmu māju jau amats būs rokā!

Redz, paši satraucas par ugunsdrošību, a tagad man iesaka to pasākumu ar dēļiem vienkārši apsist. Nē, nē. Vai nu kārtīgs apmetums, vai arī “ieziemošanas” variants līdz kārtīgam apmetumam. Nekādi dēļi.