Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Šķembasss
Šodien uz savu būvvietu aizbraucu vien pēcpusdienā, jo no rīta dažus datordarbus padarīju, plus arī kaut kā nu gāāāālīīīgi nevilka laukā tajos pāri +30 grādos vilkties un vēl pilnus šķembu spaiņus stibīt… Tad nu aizbraucu vēlāk, praktiski piebeidzu platās tranšejas nepiebeigtos metrus un tad mazliet turpināju arī dabeigt vidējo tranšeju, kas līdz galam nav aizbērta. Uznāca gāziens – fūū, vismaz pāris grādus nometa uz leju un arī saule aiz mākoņiem pazuda, taču sviedri joprojām lija aumaļām spaiņus staipot. Joprojām esmu palicis neziņā – pietiks šķembas, lai visu aizbērtu vai nē?!? Bet nu pastāv iespējamība, ka jebkurā gadījumā būs jāpasūta kādi kubikmetri ar smalko šķembu, ko uzvālēt pa virsu – kā man teicās, tad betons tecēs uz leju starp šito lielu šķembu spraugām. A to man galīgi negribās. Kā jau vakar teicu – lāpstu iecirst lielās šķembās ir grūti. Tikai vakar uz beigām sieva atklāja īsto metodi – ņem metāla spaini un grābj no apakšas uz augšu un iegrābto izber blakus spainī. Vissakarīgākais veids, jo ar lāpstu nekā, bet ar rokām pa akmentiņam ņemt – čau, Rasma…

Pozitīvās enerģijas lauks
Reizēm tīri treniņam pastaigājos ar rīkstēm, mācos pareizāk vajadzīgos rādijumus nodefinēt, izpētīt rīkstu uzvedību dažādos nosacījumos utt. Arī manis liktās spēka līnijas par laimi joprojām vietā.
Tas, ko šodien paveicu, ar labu domu mākoni ieraku pamatos drauga dāvinātu marmora trijstūrīti. Tā vajagot izdarīt. Tad nu es ar to akmeni sirdīgi ar labām domām apstrādāju un ieraku ar, lai papildinātu savas mājas labās enerģijas lauku. Pēcāk, kā liecināja rīkstis, tad šīs pamatos “ieliktās” domas tiešām var arī sataustīt. Tas labi, stāvēs man māja droši un labi! Es ticu, ka tā būs.

Ģeokupols no salmiem
Interesanti, nez vai kāds no jums, zaļās būvniecības cienītājiem, būs dzirdējis/redzējis kaut ko par šādu projektu? Man talcinieks Viesturs īsi pastāstīja, ka ir tāda lieta Latvijā uzbūvēta. Iesūtīja man saiti uz pāris bildītēm. Teicos, ka nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts, Viesturs attiecīgi iekomentēja, ka autors arī nemaz baigi neraujoties uz publicitāti. Tad nu te ir pāris bildītes, kā tā štelle izskatās. Nekādus papildus komentāru man patiesībā nav, jo neko ari vairāk nezinu, tik cik vien aptuveni nojausma, kas ir šitās būves autors. Bet nu – vismaz karkass izskatās ļoti ok, un ir bildes, kur arī apmešanas process redzams. Durvis neesmu redzējis, cerams, ka tajā var arī ieiet… Tālākas norādes bez autora atļaujas neizsniegšu.

Šodien principā spītēju štruntīgajam laikapstākļu pavēlniekam, kurš pastāvīgi rasināja un ik pa brīdim arī mazliet spēcīgāk uzlīņāja. Darbojos ap divām sekojošām lietām.

Spēka līnijas (akmens āderu) teritorijai/ēkai
Virsraksts izklausās pēc pilnīgākā kosmosa, bet kamēr pats nepārliecinājos, tikmēr neticēju. Respektīvi. Nesen jau rakstīju, ka biju uz tikšanos ar zinošu āderu “taustītāju” Santi pie vienas konkrētas mājas, kur es mācījos atpazīt to, ko manas rokas ar rīkstēm man rāda. Uzzināju arī to, ka cilvēks ir spējīgs arī paša rokām uzlikt teritorijai/mājai spēka līnijas aizsardzībai – apgūstot prasmes vidē es tādu uztaustīju, bet nemācēju izskaidrot, kas tas ir, ko man rāda. Tad nu Santis man paskaidroja, ka tas ir viņa paša uzlikts akmens āderu (ja nemaldos) pozitīvais lauks, kas gluži kā aizsargsiena palīdz pasargāt teritoriju no nelāgas enerģijas un citām likstām. Pabrīnījos. Santis teica, gan jau arī pats iemācīsies tādu uzlikt…

Mans sekmīgais eksperiments
Biju sapratis, ka man to plāno, tievo kapara stieplīšu vietā, ko izmantoju kā rīkstis, vajadzētu tomēr kaut ko gruntīgāku. Tad nu tēvs atrada 8mm diametra alumīnija stiepli. No tā šodien izgatavoju jaunas, lielākas rīkstis un nolēmu iemēģināt. Jā, darbojas pamatīgi, tikai netīk, ka alumīnijs nooksidējas un rokas pelēkas paliek. Tad nu atcerējos par to rīkstnieka spēka līniju uzlikšanu. Pārbaudīju, vai brāļa jaunceltā pirts ar tādu gadienā nav apveltīta, jo pie tās ar bija viens cits spečuks ciemojies. Nē, neko bez tipiskajām uguns un ūdens āderēm neatradu. Tad nu nolēmu intereses pēc ar savu izpratni, intuīciju un sajūtām paša spēkiem uzlikt to aizsarglauku. Procesu neaprakstīšu, bet ziniet – man izdevās.
Pēc tam apstaigājot ēku atklāju, ka rīkstis kustās tāpat kā tad, kad kopā ar Santi pētīju un apguvu šī enerģijas lauka teritoriju: viena rīksts rāda lauka robežu, otra norāda, vai lauks ir pozitīvi vai negatīvi lādēts. Visvisādos veidos pārbaudīju un tiešām pēkšņi tieši tur, kur biju vēlējies šo spēka līniju “uzstadīt”, tur tā tagad arī atrodas. Neizslēdzu iespējamību, ka tās ir manas iedomas un pašsuģestija, taču tādā pat veidā pēc tam “apstrādāju” savu būvlaukumu – un, ticiet vai nē, rezultāts tāds pats. Tagad “redzu” (spēju uztaustī) pa perimetru esošu pozitīvi lādēta lauka robežu. Redzēs, kaut kad pie manis paciemosies zinošāki āderu cilvēki – lai palūko, vai šamējie tur kaut ko netipisku redz vai nē.

Āderes = iedomas vai realitāte?
Es zinu, ka tas viss var izklausīties visai šizīgi, bet man nav šaubu par to, ka ar zemes enerģētisko starojumu ir jārēķinās, un es nedomāju, ka virkne cilvēku ir nojūgušies un spēj ar drāts gabaliņiem parādīt vienas un tās pašas svārstības. Pārāk liela sakritība, lai tā būtu pašizdomāta parādība. Turklāt, ne velti arī mūsu tēvu tēvi ar šīm lietām rēķinājās un prata tās izmantot savā labā (atrodot īsto vietu akai, krāsnij/skurstenim, gulēšanai, uzlādējošai atpūtai utt.). Un nu, iespējams, arī mani varēsiet saukt par traku, jo es ar tiem drāts gabaliem varu arī zem zemes ieraktu elektrības kabeli uziet, zālē pazaudētu telts mietiņu atrast un pat noslēpušos kaķi sameklēt…
Es nešaubīgi ticu, ka cilvēka domām mājas celtniecībā un savas vides iekārtošanā ir ārkārtīgi liels spēks, ar kuru viņš var daudz panākt! Es par to jau esmu pārliecinājies un zinu, ka ne reizi vien vēl tas pierādīsies. Labai domai ir milzīgs spēks!

Darbs ap kanalizācijas tranšeju un caurulēm
Otra lieta, kas šodien paņēma nešaubīgi visvairāk laika un spēka, bija darbošanās ap kanalizācijas ierīkošanas procesu. Respektīvi, ņemot vērā to, ka šī ir mana pirmā pieredze ar šāda veida komunikāciju ierīkošanu, tad centos lietas darīt pārdomāti. Pielāgoju līmeņrādi ar papildaprīkojumu, lai varētu iegūt 1-2% kritumu caurulēm. Tad nu četrāpus vairākkārt pārlīdu visu izrakto tranšeju, vairākkārt to ar mazo lāpstiņu līdzinot un padziļinot, lai iegūtu līdzenu un pareizā slīpumā esošu kritumu. Pašreiz sanāk, ka melnzemē uz septiķi caurule ieiet zemē aptuvenu 50cm dziļumā – plānoju veikt nelielu uzbērumu plus zem tā ieklāt 5-10cm biezu putuplasta slāni, lai kanalizācijas caurule nu nekādi nevarētu aizsalt. Zinu, ka tur it kā nav kam aizsalt, tomēr IR gana bieži gadījumi, kad šī nevēlamā situācija tomēr iestājas.
Kad tranšeju biju sagatavojis, beidzot varēju ķerties pie trubu garumu un mezglu izplānošanas dabā. Uz papīra ir viena lieta, bet izlikt tās detaļas dabā, pavisam kas cits. Sāku no viena gala trubas vienot kopā. Garumu piezāģēju ar rokas metāla zāģi, kantes apvīlēju ar vīli un pielaboju ar nazi. Savienojuma slīdamībai izmantoju nopirkto ziepjaino smēri, kas kā izrādās ir kairinoša roku ādai – vajagot obligāti gumijas cimdus izmantot. Ne reizi vien iegrābos ar pliku roku, bet izskatās – so far so good.
Caurules kopā liekas visai negribīgi un padaudz spēka jāpielieto. Glupākais, ka nav tām īsti kur iegrābties, lai tās kopā sastumtu, turklāt pasākums kļūst ar vien sarežģītāks, līdz ko kopā tiek salikti jau vairāki metri. Bez palīga šķiet neiztikšu, lai to visu garo 10 metru kanalizācijas brīnumu varētu kopā sadabūt. Ceru rīt piebeigt, lai var ar prieku doties Līgosvinībās. Bet Jāņudienā nekādas laiskošanās – uzdāvināšu sev kādus padsmit metrus ar izraktu pamatu lentas tranšeju! Priekā!