Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Šodien laukā tik fantastiski silts laiks – tā vien būtu varējis ņemt rokā lāpstu un rakt pamatu bedri…

Beidzot aizbraucu uz savu lauku zemīti palūkoties, ko tad pavasara ūdeņi darās manā būvgabalā. Brālis teicās – labākos skatus nokavēju – tik vien sanāca, kā konstatēt, ka mana ziemā raktā “ģeoloģiskās izpētes” bedre ir jau par sprīdi no augšas tukšāka ar ūdeni. Pirms nepilnas nedēļas ūdens līmenis pļaviņā bijis tāds, ka bedri neredz. Pabakstīju to ar koku – pusotrmetrīgā bedre par 70% aizplūdusi ciet ar smilšu putru, kurā to mietu varēju iedurt līdz pat apakšai. Nez, laikam jau tiešām plūstošās smiltis sanāk tur apakšā, jo bedres malas nebija iebrukušas. Bet, lai vai kā – pamatu tranšeju vienalga dziļāk par kādiem 40 cm nerakšu un plānoju veikt uzbērumu – tā kā būs labi. Vēl aprunājām ar brāli domu ieviest turpat gar pļavu kārtīgu drenāžas noteku, jo blakus tur ik pavasari un rudeni ir dikti slapjš.

Apskatīju salmu krāvumu – patīkamā kārtā pat apakšējās ķīpas, kas nav pilnībā nosegtas, izskatās visai labi un sausi. Arī zem plēves vējiņš vēdinās pietiekami labi, tā kā kopumā domāju mans galvenais būvmateriāls būs gana labi pāziemojis šo ārkārtīgi sniegoto ziemu un slapjo pavasari. Jādomā, kur nobeidzināt un kā izmantot atvestās 70 riepas, kuras biju paredzējis pamatiem izmantot, un jāpārkrāmē bluķīšu un baļķīšu krāvums, kas kā reiz atrodas uz mājvietas pleķīša.

Tad nu bik pagaidīšu, kad ūdens līmenis bedrē nokritīsies, zemīte paliks sausāka – un tad jau varētu arī mēģināt štukot par kaut kādu rakšanu. A par dokumentiem – par tiem jau pastāstīju, tagad būs gaidīšanas režīms.

Nu ko, paklausot ieteikumiem šodien devos uz laukiem, lai izpētītu mazliet vairāk, kāda tad ir tā grunts vietā, kur paredzēts būvēt māju. Apbruņojos ar divu kalibru laužņiem un trim lāpstām, devos uzbrukumā kupenai. Sniega biezums pļavā bija 45 centimetri.

Sniegu notīrīju, cirtu lāpstu zemē un – biju manāmi pārsteigts! Sasaluma vienkārši nav… Labi, ja sasalis bij vien knaps centimetrs augsnes garoziņas. Ņēmu un raku.

Kā lieliski redzams fotogrāfijā, zem 20 centimetru biezā augsnes slāņa sākās skaisti dzeltena smiltiņa, kas arvien tālāk rokoties pamazām savu spilgto krāsu zaudēja. Smilts blīva un patīkama, jo dziļāk, jo blīvāka. Tas priecē.

Aizrakos līdz aptuveni pusotra metra dziļumam un tad sajutu, ka rokamā masa pēkšņi kļūst stipri citādāka – vismaz, cik es izprotu, sakās gruntsūdeņu līmenis ar māla piemaisījumu un nelielām dolomīta šķembām. Blīva, mitra putra, kas līdzinās teju kā nupat uzmaisītam betonam. Uzreiz atcerējos, ka rokot aku netālu no šīs bedres (kādi 40-50m attālumā), sastapām tādu pat zampu. Šī bedre nebija pietiekami liela, lai būtu ērti rakties tālāk, bet skaidrs bija tas, ka neko jaunu es tur neatklātu. Cik zinu – tālāk seko arvien blīvāks, akmeņaināks sarkanais māls, virs kura tad arī, izskatās, “dzīvojas” tie gruntsūdeņi.

Plūstošās smiltis, cik noprotu, vismaz šajā pusotrā metrā nav sastopamas. Lai gan, tā putra tur pašā apakšā tiešām šķidra.

Tas, ko secinu – priecē smiltiņas un plānais melnzemes slānis. Nebūs baisi daudz jānorok nost. Smiltis blīvas, tas nozīmē, ka ar blieti arī šo te “oriģinālo” slāni nebūs baisi jāblietē.Tagad gruntsūdeņi ir pusotra metra dziļumā – bet pavasarī un rudenī tie noteikti ir metra un pat seklākā dziļumā. Ieteicams padomāt par drenēšanas iespējām. Taču, tā kā plānoju pamatus vēl celt uz augšu, pieberot papildus smilšu spilvenu, tad, domājams, ar baigo mitrumu varētu arī nesanākt cīnīties, jo šī pļava vienmēr bijusi visai sausa.

Nu re – sarunu vietnei vien divas dienas, a komentāri jau vairākos desmitos mērami. Tā kā šai blogā tā komentāru sistēma nav tā pārskatamākā – priekš sevis un citiem apkopošu iesūtītos vērtīgākos komentārus un manas sniegtās atbildes sakarīgā formātā.

Kāpēc neveido lielāku māju ar lielāku platību / un otro stāvu?
Iesākumā es aprobežošos ar šādu formātu, ko varu pacelt, nevis uzreiz sasapņošos par 150m2 māju, ko nekad tā arī neuzcelšu vai nepabeigšu. Nekas man neliedz pēc kāda laika izveidot piebūvi – tas ir elementāri, pateicoties izmantotajiem materiāliem.
Otro stāvu negribu izbūvēt, jo tas būs visai sarežģīti – masīvs starpstāvu pārsegums un jumta siltināšana kā arī caurums ar trepēm uz otro stāvu – tās ir lietas, ko man toč negribās darīt, turklāt tas gana nopietni sadārdzinātu pasākumu. (Jumtu vienreiz esmu siltinājis … Man pietiek… ) Bet nu kas zina – varbūt, ka dzīve piespiedīs un man nebūs variantu… Bet lai vai kā – es te tiešām nepretendēju uz superplašu moderno ideālmāju! Es būvēju māju, kuru varu pats uzcelt un kas būtu kā minimums derīga normālai dzīvošanai, pārspējot dzīvokļu saspiestību.
Bet paldies par daudzajiem ieteikumiem apdomāt – kur likšu saimniecības piederumus, instrumentus utt. Mierinājumam – man šai zemes gabalā jau ir vairākas saimniecības ēkas, kur šīs lietas glabāt, ja nu kas.  Vējtveri gan laikam tiešām vajadzēs nopietni apdomāt un veidot uzreiz negaidot citus laikus.

Virtuve kopā ar dzīvojamo telpu – vai tā esot labi?
Didzis: Uzskatu, ka pilnīgi garām. Moderni jau ir tagad taisīt vienu lielu istabu ar virtuvi tajā, bet reālajā dzīvē nezinu nevienu, kurš pēc vairākiem gadiem ar to būtu  apmierināts. [...]

Man nav NEkādu iebildumu pret virtuvi kopā dzīvojamo istabu – viss atkarīgs no uzskatu principiem, pieraduma un virsplīts nosūcēja jaudas. Vēl jo vairāk – tā kā esam veģetārieši, tad mums NEdraud ostīt kotlešu smaržas. Vēl jo vairāk – virtuve mums ir vieta, kur valda tikai patīkami aromēti nevis piedegušu reņģu smārds…

Kāpēc riepu pamati ir apsverams variants?
Riepas ir pieejamas biezā slāni un praktiski bez maksas. Un tā ir iespēja šim izlietotajam materiālam, kas parasti pūtu mežmalā vai izgāztuvē (ja vien to nesamaļ un nepārkausē, radot tonnām kaitīgu gāzu) dot otreizēju lietderīgu pielietojumu. Ja godīgi – ja būtu kantainas riepas, tas būtu daaaudz ērtāk, jo tagad jādomā, kā tās starpas aizpildīt normāli, lai veidotos līdzenas vertikālās sānu plaknes pamatu konstrukcijai.

Kā riepas ēkas pamatos var noturēt tās slodzi?
Gabis: Man tikai nav skaidra viena lieta. Kā tu plāno panākt to, ka tās riepas VISAS tiek vienādi pieblīvētas ar keramzītu vai nu ar ko tur. Jo tieši tas blīvējums būs tas, kas iedos tam krāvumam stabilitāti. Riepa pati par sevi taču deformējas.

Nē, riepas tiek nu tā ļoti pamatīgi pieblīvētas ar mālu/zemes masu, kas pēc tam sacietē. Betonu ar var liet, bet tad tam zūd jēga, ja jau cenšos bez betona iztikt (lai ietaupītu līdzekļus).
Riepa deformējas? Ja godīgi, riepās tak ir metāla kordi un tie nodrošina izturību ne pa jokam. Ja četrām piepūstām riepām neērtākajā pozīcijā (vertikāli) ir jānotur automašīnas pusotra divas tonnas, tad šeit pamatos ieliekot 120 riepas turklāt guļus un pieblīvētas ar cietu masu (nevis gaisu) – tās easy noturēs to mājas padsmit tonnu svaru. Tur jau tas vājprāta paradokss – ka ceļot standartiem atbilstošus lentveida pamatus no betona šādai mājai, tie spētu noturēt 240 tonnu svaru, kas ir vairāki vilciena vagoni – a man mājiņa labi ja padsmit tonnas… Pazīstams būvinženieris šausminās par šito vājprātīgo standarta prasību un izpratni, kas liek būvēt dzīvojamai mājai tādus pamatus, uz kuras varētu piecstāveni uzvālēt.

Un kāpēc es tomēr šaubos par riepu pamatiem?
Par riepu pamatiem pagaidām sajūta tomēr ir, ka tas varētu arī neizdoties – tieši projekta dēļ, jo neviens sertificētais būvinženieris jau nemācēs izrēķināt tādas konstrukcijas nestspēju un uzlikt parakstu uz projekta papīra – un to noteikti būvvaldē man prasīs. Bet šķūni es toč uz tādiem pamatiem uzvālēšu!

Un kāpēc gan neveidot laukakmeņu pamatus?
Didzis: Kur nu kur Lielvardes apkārtnē jau nu laukakmeņus var dabūt pilnīgo par velti. Ja nu vienīgi ar rokām būs jākrauj un traktoristam jāsamaksā. Pamatus no akmeņie samūrēt nu nav nekāda dižā māksla. Nu jā, ar māliem gan nesaķepināsi akmeņus .

Laukakmeņu man tur tiešām pašam netrūkst – taču es uzskatu, ka no laukakmeņiem IR jāmāk pareizi nolīmeņotus pamatus uzbūvēt. Un tos akmeņus, kas man tur – ar rokām nepakrāmēsi… Plus, man vajag pamatu konstrukcijā vertikālus armatūras stieņus iedabūt, uz kā ķīpas sēdināt virsū. Laukakmeņu varianta tas nebūs visai forši izdarāms.

Ģeoloģiskā izpēte – veikt vai neveikt?
Šodien noskaidrojām, ka šāda izpēte maksā ap 160 latiem. Liek padomāt. Laikam izvēlēšos stundu divas ar lāpstu kārtīgi pastrādāt un pavasarī ierakšos pāris metrus vairākās vietās, lai palūrētu – ko nu atradīšu. Mana prognoze – superīgs smilšu slānis pāris metru dziļumā. Galvenais vien, lai tās nebūtu sasodītās plūstošās smiltis. Ja būs – tas liks bez ierunām taisīt plātņveida pamatus. Ja nebūs – varēs vairāk par finansiāli izdevīgākiem eksperimentālajiem pamatiem paštukot.

Šādā formātā centīšos ik pa laikam noziņot, kādā statusā atrodas pašreizējie procesi. Tātad – pirmā šīs sarunu vietnes atskaite par situāciju janvāra otrajā nedēļā.

- Kā faktors, kas mums neļauj nu nekādi pārcelt būvniecības ideju, piemēram, par gadu uz priekšu, ir jau sagādātās rudzu salmu ķīpas, kas aptuveni 600 gabalu krāvumā atpūšas zem sniega pirms smagās darba sezonas manas ģimenes lauku īpašumā klusā, mierīgā Lielvārdes lauku teritorijas nostūrī. Rudzu salmi ir vienīgi vēlamie – jo tie ir stingri, izturīgi un gana cieti, lai tajos saglabātos gaiss, kas arī kalpo kā siltumizolācijas materiāls. Par siltumnoturību – 45 cm biezas salmu ķīpas siltumnoturības U vērtība ir 0,13W/m2k. Ja nemaldos, tad ļoti labai akmensvatei šī vērtība ir ap 0,33 – sūdīgākai ap 0,50. Gana iespaidīgi, vai ne?!

- Procesā atrodas sarunas un darbi ar mērniekiem, novada domi un būvpārvaldi. Jāuzmēra zemes gabaliņš, un tad arī varēs jau konkrēti iesniegt būvniecības uzdevuma pieprasījumu, jo ar esošajiem zemes plāniem no Padomju laikiem, kas ir pārak vispārināti un neprecīzi, nav gana labi.

- Zemes gabaliņu konkrēti esmu noskatījis, dienvidu virziens arī noteikts, lai saprastu, uz kuru pusi vērst ēkas garāko fasādi ar lielākajiem logiem. Tas, kas pagaidām sagādā bažas – konkrētajā vietā novembrī (kad vēl nebija sniega) izrokot metru dziļu bedri, kur apakšā atklājušās foršas dzeltenās smiltiņas, ir uzkrājies arī ūdens, veidojot šķidru zupu. Brālis uzskata – tās varētu būt plūstošās smiltis. Man šāds secinājums nepatīk, tāpēc plānoju izsaukt ūdens urbuma vīrus, lai pie vienas reizes ar ūdens urbuma sagatavošanu nākotnes vajadzībām, nosaka arī man apakšā esošo zemes slāņu struktūru.

- Atkarībā no tā, kas tur par brīnumiem zemes struktūrā atklāsies, arī noskaidrosies mana ideja – veidot mājas pamatus no automašīnu riepām. Lielbritānijā tas izskatās aptuveni šādi. Ja būs tās plūstošās smiltis, diemžēl no šīs avantūristiski jautrās idejas būs jāatsakās (lai arī kādas 70 riepas pat jau esmu sagādājis). Ja būs tās plūstošās smiltis – nāksies drošvien darboties ar nevēlamo betonu, kas pasākumu ievērojami sadārdzina (bet savā ziņā, dod vieglākas tālākrīcības iespējas).

- Un te nāk jautrākā daļa. Ēkas projekta man vēl nav. Esmu pats priekš sevis uzmetis skici, ko tad nu arī kautrīgi iemetīšu kādā no nākamajiem ierakstiem uz kolektīvo apspriedi. BET. Naivi uzskatu, tā kā ēka pēc pamatprincipiem patiesība ir koka karkasa būve – tad ar šāda projekta uzzīmēšanu nevajadzētu būt baigajām grūtībām. Naivi ceru, ka mans klasesbiedrs, kurš pabeidzis arhitektus, būs spējīgs to izdarīt. Ir vienkārši jāvar. Citu variantu nav.

Pagaidām no statusa viedokļa laikam viss, ko ir vērts pavēstīt.