Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Shashin Error:

No photos found for specified shortcode

Daļējā piespiedu kārtā ieturēta divu nedēļu pauze blogā nav diži pieklājīga no manas puses, taču es tiešām ceru uz pastāvīgo lasītāju sapratni! Brīvdienās kaut kāda kustība pie jaunbūves norit, cik nu tās gaišās stundas un temperatūras grādi vēl ļauj, taču bloga ierakstam vēlīno darbdienu vakara stundu laiks mērenā saguruma dēļ kaut kā līdz šim nelāgi izpalika. Bet nu – puslitra kafijas krūzes iedrošināts beidzot tomēr saņēmos spēkus un nu rādu, kas tad pa šīm četrām nedēļas nogales dienām ir paveikts.

P.S. Nav pat vēl 3:00 naktī (2:49..), bet man jau ir izdevies ieviest ērtāku bilžu skatāmo instrumentu…   Ievērtējiet galeriju zemāk! Kā arī – pēc “skatītāju lūguma” uzlaboju arī PROGRESA GALERIJU! Ceru, šādi patiks labāk!

Logu ailu apdare procesā. Kā jau liecina virsraksts – tīri acu un sirds priecēšanai nolēmu mazliet padarboties ap logu ailu apdari, lai mājai piešķirtu glītāku, it kā nobeigtāku ārienes izskatu. Kā jau iepriekš izteicos, izmantoju brāļa ieteikto un izmantoto, vienkāršo logu apdares metodi ar collīgajiem dēļiem, kas nokrāsot, protams, ar to pašu iecienīto zviedru krāsu.

Ar Kaspara krāsošanas palīdzību aptuveni divarpus dienās esmu uzveidojis apdari pieciem logiem un lielajām vasaras durvīm. Labierīcību telpu mazlodziņu apdarei nepieciešami mazliet platāki dēļi par standarta collīgajiem (biezāka apmetuma kārta sanākusi – Andrejs vasarā mēreni pacenties… ), savukārt ieejas durvīm atkal vajag plānākus dēlīšus, lai atverot durvis to eņģes neatspiestos apdares dēlīšos.

Gandarījums par izskatu. Kopumā ar iegūto logu apdares vizuālo izskatu es esmu pozitīvi iepriecināts – man pašam tiešām patīk. Vienkārši, praktiski un glīti. Biju satraucies, ka dikti kritīs acīs sienu nelīdzenums, kas veidos pamatīgas spraugas starp sienu un apdares dēli, taču nav tomēr tik traki. Vietām nācās ar ēveli ailas dēli pielāgot sienas izliekumam, taču kopumā viss ir izdevies manām prasmēm vairāk nekā atbilstoši (man līdz daiļgaldniekam vēl tāāāāāls ceļš ejams.. )! Un papildus tam priecē fakts, ka šim darbiņam patiesībā gribēju algot galdniekus (kas teicās būt, bet tā arī neieradās..), jo pats apšaubīju savas prasmes. Taču, mierīgi pafunktierējot darbiņš izrādījās visai vienkāršs.

Kores un jumta malu apdare. Vēl vienu dienu veltījām, lai divatā ar sievu jumta galos piestiprinātu vējdēļus, citādāk atmosfēras iedarbībai bija palikušas pieejamas četras jumta galējās spāres. Arī šim nolūkam izmantoju klasiskos collīgos dēļus. Astoņi gabali sešmetrīgu dēļu, neliels čakars ar klāt tikšanu pie šiem jumta galiem un lieta paveikta. Uhh, kā es atkal priecājos, ka man nav kaut kāda divstāvīgā māja, kurai, lai tiktu pie jumta apdaresm būtu vajadzīgas nez kādas stalažas un trepes. Tātad – ir paveikta vēl viena maza niansīte, kas atkal papildina mājas kopējo ārskata noformējumu.

Lietus notekas, šķiet, darbojas. Nē, klātienē novērot lietus laikā, kā darbojas mans ķēžu pasākums, nav sanācis, taču, cik spriežu pēc dolomītaino oļu tīrības – lietus ūdens tos iekš mucas ir dabūjis paskalot un pamazgāt – tātad, ūdens 20-30cm diametrā tomēr gāžas iekš mucas. Taču, spriežot pēc smilšu šļakatām uz mucas ārsienām (pa vēja virzienam), tad, protams, vējš zināmu daļu no lietus ūdeņiem tomēr pamanās arī nopūst uz zemes. Nekas neparedzams. Stūrī, kur vējš klāt tik viegli netiek, tur uz mucas sāniem smilšu šļakatu nav. Lai vai kā – pagaidām es par šo nepilnību tik baisi neuztraucos, jo domāju, ka pārliecinoši lielākais vairums lietus ūdeņu tomēr mierīgi nonāk mucā un aiztek prom. Tas, kas nošļakstās uz zemes – tur tad jau lai drenāža savu darbiņu dara.

Nepabeigtā bēniņu siena… Tas ko es kautrīgi no jums savās bildēs slēpju, ir neiesāktā bēniņu otras puses sienas apdare… Kaut kā neceļās roka uz to, bet vajadzēs tomēr iesākt. Gribēju vispirms lietus notekas pabeigt, un tad arī sagribējās sirdi iepriecināt ar logu apdari. Bet nu gan, ja laiks ļaus, būs beidzot jāpieķeras arī kaut nedaudz pie šīs otras vertikālās bēniņu sienas. Ja ne visu ar dēļiem aiznaglot, tad vismaz sagatavot karkasu ar durvju vietu, pie kā uz ziemu piestiprināt lielo reklāmas banneri – lai mājas iekšpusē nevar iepūst sniegu un lietu. Jāsaņemas beidzot arī pie šī uzdevuma pieķerties.

Tik daudz darāmo un pieguruma, ka nebiju saņēmies te ievietot kādu info, kas tad sadarīts. Beidzot tas tiek izdarīts. Īsi un konkrēti.

Tātad, pirms divām nedēļām es apšuvu ar plēvi tās sienas daļas, kas visvairāk pakļautas lietus mitrumam. Visas saliktās ķīpas vēl neesmu nopakojis ar plēvi, bet pie tām par laimi lietus diži klāt netiek. Līdz ziemai izdarīšu. Izskatās vairāk vai mazāk labi, būs jāpāriet pāri ar skavām kārtīgāk. Zinu, ka man komentos sacīja, ka skavas vien neturēs – šito vēl palūkošu, apdomāšu.

Savukārt pagājušajā nedēļā beidzot attaisnoju bezkaunīgi ilgi aizņemtā celtniecības fēna (Edgar, paldies) esamību mana auto bagāžniekā. Beidzot mierīgi atradu, kur nopirkt pietrūkušo bituma lentu (Būvniecības ABC), un salīmēju to līdz galam uz kores. Un tad arī fiksi un smuki saliku virsū kores skārdu, ko, manuprāt, esmu pieskrūvējis pietiekami pamatigi. Izskatās glīti, man patīk. Un vēlreiz pārgāju četrāpus pāris pilnīgi visām jumta skrūvēm – dažas bija bik vaļīgas palikušas (domāju no staigāšanas) – pievilku kārtīgāk un miers mājās.

Tagad vēl vajadzētu saņemties un piebeigt sienu nopakošanu ar plēvi un arī pārkrāmēt iekšpusē ķīpas uz kāda paaugstinājuma, lai neguļ smiltīs. Tāds mazais rudens sagurums iestājies, plus, darāmo darbā ar netrūkst. Bet nu, ņemot vērā vasaras nonstop bliezienu, priekš manis šāda situācija iiir ok. Cīnamies!

Gandarījums
Uhh, tā centīgi gaidītā diena klāt. Šodien laika apstākļi bija varen lieliski. Darbs brīnumainā kārtā gāja raiti un pamanījos uz jumta uzdabūt un salikt pāri pa 30 šīfera loksnēm. Tātad, abas jumta plaknes ir pilnība nosegtas. Priecē, ka pamanījos tos 70% jumta seguma salikt pilnīgi viens pats. Nu jā, šajā pēdējā plaknē ko liku var samanīt vieglas neprecizitātes iezīmes, bet nu – priekš mana pirmā jumta un absolūti autonomas likšanas nepavisam nav slikti.
Tagad atliek salikt šīferi arī uz lievenīša nojumītes, kā arī uzlīmēt bituma lentu korē uz lokšņu savienojuma vietas, un tad jau skrūvēt klāt kores skārdus. Vēl jāapzāģē jumta latu gali, kas galos lien laukā no šīferapakšas, un tad jau arī varēs vējmalas pieklēbēt vietā. Beidzot ir samanāmas jumta epopejas beigas. Nu vismaz pagaidām, jo nākamgad jau jāsarūpē arī notekas un jāizdabon skursteni cauri jumtam. Bet nu tas viss otršķirīgi. Starp citu, izskatās, ka vairākas šīfera loksnes paliks pāri neizmantotas – nekas, saimniecībā noderēs!

Elektriskais Partneris
Vakar caur jauniegūtiet kontaktiem iekš oficiālā Husqvarna veikala par ļoti draudzīgu ciparu tikai iegādāts Partner EL1750 elektriskais motorzāģis. Šitam bļemba virsū liecina, ka ir tiešām Zviedrijā ražots un, kā spečuks teica, vien no tiem retajiem, kam piedziņas zvaigznīte no metāla vēl esot nevis no plastmasas. Nav tas pats svaigākais modelis, bet man jau nav modes skate – man vajag instrumentu.
Aparāts praktiski jauns, ir ticis atdots atpakaļ garantijas ietvaros. Jauns maksā ap 100 Ls, iepirku pa 50 Ls ar svaigu garantiju. Iemēģināju – neierasti ar tādu strādāt šķiet, jo nevibrē un nerūc tik dikti kā motornieks, turklāt neierasti, ka atlaižot “gāzi”, ķēde ļoti ātri nobremzējas. Feini, visai droši. Izzāģēju vienu stūra gropi, ir neslikti. Vieīgi ķēde gan aizdomīgi ātri vaļīga palika, bet nu husītim pirms servisa es arī pēc katras gropes ķēdi vilku. Kaut kas netīk tām ķēdēm iekš šīs salmu padarīšanas.
Bet nu man jau šķiet ar šādu zāģi varētu būt ērtāk strādāt. Ir bik vieglāks, nesmirdinās, neprasa benzīnu un nav tik skaļš (par klusu gan arī nenosauksi – austiņas ieteicams lietot). Redzēs, ko rādīs laiks un darbs ar šo verķi.