Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Uhh, nesanāk laika un lustes kaut ko ieklabināt, bet nu – tomēr saņēmos. Te būs, iespējams, mazliet haotiska, taču tomēr situācijas atskaite.

Sienas saliktas – trūkst pedējā rinda
Ir tā, ka divi noalgoti vīri četrās dienās ir salikuši visas sienas – visur palikusi nesalikta vien pēdējā, augšējā rinda. Tur vajadzīga atsevišķa pieeja ar tiem maniem domkratiem. Vīri jau noeksperimentēja – pat ar vienu domkratu presējas labi, un pēdējā rindā varēs iedabūt pat veselu ķīpu bez baigākā sadisma. Attiecīgi, šajā nedēļas nogalē domāju pie šī procesa piestrādāt, lai varētu teikt, ka sienas ir saliktas pilnībā. (Bildes neattēlo pēdējo situāciju, tas ir starpposms.)

Vīri arī izdomāja gana interesantu sienu stabilitātes panākšanas metodi – ar vertikāliem kokiem, kas man palika pāri no kaudzes priekš dzīšanas ķīpās iekšā. Šos mietus ar stiepli pa diagonāli pievelk pie koka karkasa. Grūti “uz papīra” raksturot. No vienas puses attiecīgi stabilitāte panākta, jāskatās, kas no otras būs. Pamēģinās dzīvē, tad arī noziņošu, kā izdevās. Jānostiprina visas vietas, kur siena švunkājās un tad jau pasākums gatavs! Domāju, nebūs tik traki ar to stabilitāti.

Slapjums
Jā, pavasarī par gruntsūdens daudzumu savā apbūves gabalā es noteikti nevaru sūdzēties. Pat pamatu iekšpusē smiltiņas ir slapjas un zampīgas. Bet – ņemot vērā, ka apbūves gabals nav drenēts un viss uz jumta uzkrātais sniegs tikai pirms nedēļas pusotras nonāca nost un turpat pie pamatiem izkusa, tad nu galīgi nav brīnums, ka ir tā kā ir. Ar brāli jau izkalām drenāžas plānu – U veidā ap mājas perimetru ierakšu jau nopirkto drenāžas cauruli, pie tās pieslēgšu jumta notekas (kas to zin, kad tādas vēl uzstellēšu..), un tad šito visu pasākumu jāslēdz klāt pie garākas drenāžas, kas iet prom uz lielo lauku slīpumā uz leju. Domāju, ka pēc šitāda pasākuma būs pavisam ok.

Un tad jau var pēc kārtas ķerties pie tālāko, saplānoto darbu īstenošanas.

Stabilitāte un sienu vēdināšana – Pieņemsim, ka sienas beidzot būs saliktas. Tad jāpanāk sienu stabilitāte. Tad, domāju, jāļauj tām sienām pavasara saulītē un vējiņā izvējoties, cik nu var, lai dabūtu laukā lietus mitrumu, ko tās dabūja likšanas laikā.

Bēniņu gala sienas - Tad ir doma, ka vajadzētu tā kā aiztaisīt ciet bēniņu gala sienas. Ideja ir izmantot dēļus ar neapzāģētām malām un likt tās tā saucamajā “trīnītī”. Šķiet, tas varētu būt viens no racionālākajiem, finansiāli izdevīgākajiem un arī izskata ziņā nebūt ne peļamākajiem variantiem. Ja ir kāds cits ieteikums – ar lielāko prieku uzklausīšu!!

Cokola apmetums – Pirms vai pēc bēniņu sienas vajadzētu savest kārtībā cokola apmetumu. Jāpērk apmetuma siets, līmjava un jāvālē to visu virsū uz cokola putuplasta. Pārāk ilgi jau tas ir nostāvējis bez aizsardzības. Uz aci gan izskatas, ka nekas slikts tam nav noticis – ekstrudētais ir laba manta. Iesākumam mierīgi palikšu pie līmjavas finiša kārtas. Pēcāk, ja sagribēsies, varēs krāsot, likt “lietutiņu” vai sadomāt vēl nez ko.

Cokola lāsenis – Tad vajadzētu pasūtīt pie skārda meistariem un pie cokola, pareizāk sakot, pie apakšējās vainagsijas pielikt lāseni. Tas iet pāri cokola apmetumam, bet augšējā daļa paliks zem sienu apmetuma.

Pamatu slīpais putuplasts -Nezinu, kurā precīzi momentā, bet kādā (sausā) brīdī būs jāizveic rūpīgs un uzmanīgs pamatu perimetra atrakšanas process, lai saliktu slīpo ārējo putuplastu pamatu izsaldēšanas aizsardzībai.  Jārok vaļā pakāpeniski un ne līdz pašai apakšai, lai putuplasts nesadomā “pastaigāties”. Čakars ar šito draud ne pa jokam, bet ko vajag, to vajag…

Sienu līdzināšana, stūru un logu/durvju ailu apdarināšana – Šitais process varētu būt visai “jautrs”. Vispirms pa perimetru visai mājai apakšpusē būtu jāuzliek metāla siets, lai no grauzējiem varētu pasargāties. Visas sienas pēc iespējas jāizdauza, lai būtu tik līdzenas cik var. Jāņem ar elektrozāģi vai kādu citu instrumentu – jāšņikā nost liekie, uz āru izvirzītie salmi. Tad jāliek virsū siets arī uz sienām, kur ir pārak lielas iedobes un tamlīdzīgi (piemēram, pie slīpajiem statņiem), jābāž aiz tā sieta salmi kārtīgi. Arī gar visām logu un durvju ailēm jāliek sieti, lai panāktu kaut kādu formu stenderēm. Kad tas viss izdarīts, var beidzot domāt par apmetumu – iesākumam no ārpuses, un joprojām, ticamākais, plānoju to darīt ar kaļķi mašīnapmetuma formātā – nevis manuālajā formātā krāmēties ar mālu.

Drenāža, kanalizācija un ūdens apgāde - Paralēli visiem augstākminētajiem procesiem būtu arī jāsāk štukot un rakāties pa zemi arī šo ūdens pasākumu jomā. Drenāžu jau aprakstīju pie Slapjuma tēmas. Kanalizāciju laikam labāk neeksperimentēt – jāliek kārtīgs plastikāta septiķis vai betona grodi – jāskatās, kas izdevīgāk. Ūdens apgāde, jāmeklē ūdens ieguves vieta un jātaisa spice…

Nu tā lūk. “Neliels” darbu plāniņš ir – atliek tikai to visu pakāpeniski īstenot. Laika prognozes šiem uzdevumiem man nav nekādas. Tad jau manīs. Lai mums izdodas!

Nu ko, paklausot ieteikumiem šodien devos uz laukiem, lai izpētītu mazliet vairāk, kāda tad ir tā grunts vietā, kur paredzēts būvēt māju. Apbruņojos ar divu kalibru laužņiem un trim lāpstām, devos uzbrukumā kupenai. Sniega biezums pļavā bija 45 centimetri.

Sniegu notīrīju, cirtu lāpstu zemē un – biju manāmi pārsteigts! Sasaluma vienkārši nav… Labi, ja sasalis bij vien knaps centimetrs augsnes garoziņas. Ņēmu un raku.

Kā lieliski redzams fotogrāfijā, zem 20 centimetru biezā augsnes slāņa sākās skaisti dzeltena smiltiņa, kas arvien tālāk rokoties pamazām savu spilgto krāsu zaudēja. Smilts blīva un patīkama, jo dziļāk, jo blīvāka. Tas priecē.

Aizrakos līdz aptuveni pusotra metra dziļumam un tad sajutu, ka rokamā masa pēkšņi kļūst stipri citādāka – vismaz, cik es izprotu, sakās gruntsūdeņu līmenis ar māla piemaisījumu un nelielām dolomīta šķembām. Blīva, mitra putra, kas līdzinās teju kā nupat uzmaisītam betonam. Uzreiz atcerējos, ka rokot aku netālu no šīs bedres (kādi 40-50m attālumā), sastapām tādu pat zampu. Šī bedre nebija pietiekami liela, lai būtu ērti rakties tālāk, bet skaidrs bija tas, ka neko jaunu es tur neatklātu. Cik zinu – tālāk seko arvien blīvāks, akmeņaināks sarkanais māls, virs kura tad arī, izskatās, “dzīvojas” tie gruntsūdeņi.

Plūstošās smiltis, cik noprotu, vismaz šajā pusotrā metrā nav sastopamas. Lai gan, tā putra tur pašā apakšā tiešām šķidra.

Tas, ko secinu – priecē smiltiņas un plānais melnzemes slānis. Nebūs baisi daudz jānorok nost. Smiltis blīvas, tas nozīmē, ka ar blieti arī šo te “oriģinālo” slāni nebūs baisi jāblietē.Tagad gruntsūdeņi ir pusotra metra dziļumā – bet pavasarī un rudenī tie noteikti ir metra un pat seklākā dziļumā. Ieteicams padomāt par drenēšanas iespējām. Taču, tā kā plānoju pamatus vēl celt uz augšu, pieberot papildus smilšu spilvenu, tad, domājams, ar baigo mitrumu varētu arī nesanākt cīnīties, jo šī pļava vienmēr bijusi visai sausa.