Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Brīvdienās sieva ar bērniem prom – varēju nodoties darbiem ar visu sirdi un daudzām darbstundām. Abas dienas man talkā nāca draugs Andrejs. Darbojāmies ar ārsienu “pietuvināšanu” apmetumam.

Ārsienu pielīdzināšana pabeigta
Pa šīm divām dienām ar mazu kapeiku vēl piektdienas vakarā ir nofleksētas visas ārsienas. Ūūūhhh, putekļains pasākums, bet toties sienas izskatās gludas un foršas. Un skatam arī kārtīgi atklājas “bedres”, iedobes un visādi robiņi, caurumiņi. Ar tiem būs ko pacīkstēties. Daļu jāaizbāž ar salmiem, daļu doma smērēt ciet ar mālusmilšu masu. Vēl jālīdzina arī visas iekšsienas, bet tur varētu būt par kapeiku mazāk darāmā, jo uz iekšpusi ir vērstas ķīpas apcirstās puses, kas ir manāmi līdzenākas un ne tik ļoti spurainas. Toties iekšpusē atkal nekur nav sieta un sienas gan jau gribēsies līdzenākas nekā ārpusē.

“Long straw mix” ar kaļķi
Vienu vakaru nolēmu palietot to kaļķi, ko es tur dikti eksperimentālā un nezinīgā kārtā sataisīju pašķidrā putrā. Ņēmu spaini, iegāzu tajā kaļķi, iegāzu smalko granti un to visu samaisīju kopā ar pagarākiem salmiem. Tad nu ņēmu grāmatā saukto “long straw mix” un bāzu ar to cietu gropes gar karkasa malām un vēl caurumus šur tur. Pliki salmi no gropēm krīt laukā, bet šitie tur labi ielīp, masa pēc tam sacietē un turas visai labi. To pašu biju izveicis iepriekšējos eksperimentos ar šķidru mālu emulsiju – rezultāts gluži līdzīgs.
Tas, kas mani mēreni pārsteidza nākamajā dienā – blīvākās vietās šitais maisījums bija kļuvis dzeltens. Respektīvi, kur kaļķu putra viena pati uz salmiem – tur tā ir sniegbalta, bet kur maisījums kopā ar salmiem – tur tas kļuvis dzeltens. Ceru, ka kaļķis vienkārši “izvilcis” dzelteno krāsu no rudzu stiebriem.

Daudzfunkcionālais pretgrauzēju siets
Depo iepirku cinkotu Rjabicas apmetuma sietu – to arī pa šīm dienām metra augstuma uzlikām visā mājas apakšējā perimetrā. Saucu to par daudzfunkcionālo, jo tas palīdzēs gan atturēt grauzējus no veiklas paciemošanās salmu zonā aiz apmetuma, un, kas šobrīd ir teju pat svarīgāk, palīdz pielīdzināt sienu negludumus un caurumus. Kur vajadzēja, tur aiz sieta aizbāzām salmus. Sietu skrūvējām gan ar skrūvēm, gan kaudzēm 12-14mm skavu. Tās pa šīm dienām izlietojām, šķiet, kādus 4-5 tūkstošus. Kārtīgi tos apskavojām ap lazdām, pieskavojām pie karkasa utt. Šitā sieta likšana bija pats apjomīgākais darbs, ko šajās divās dienās paveicām.

Paldies par ieteikumu Aaaaa – iepirku glītās papes naglas ar platajām galvām un vietumis ar tām panaglojos, kur stikla šķiedras siets uz karkasa viens pats turas tikai ar skavām. Nagliņas baigi feinās, mierīgi dažviet piebliezu ar tām arī metāla sietu.

Tā kā man palika pāri “čainīzeru” stingrais metāla siets, tad to epizodiski vēl uzstādīšu tajās vietās, kur lielākas bedres, lai tās ir vieglāk un drošāk aizlīdzināt ciet.

Apmetuma iesmērēšana sienā un sietā
Es pats sestdienas vakarā “saldajā ēdienā” ar rokām un urbjmikseri uzmaisīju “uz aci” apmetuma masu, kuru sākumā klāju ar jaunnopirktajām apmetuma ķellēm, bet beigās sapratu, ka ar rokām tas process ir gan efektīvāks, gan savā ziņā arī patīkamāks. Tad nu iesmērēju aiz sieta gropēs un iedobēs kā nu mācēju. Šodien tas jau bija daļēji pažuvis un izskatījās visai labi.

Sieva pa nedēļu uz  bezlogu gala sienas arī iemēģināja roku iedobju un bedru aizlīdzināšanā. Viņas masa sanākusi tāda mazliet smilšaināka un laikam tāpēc, ka uzliktais slānis ir pabiezs, tas joprojām cītīgi žūst.

Vēl es pamēģināju mālsmilts masu uzsmērēt uz noapaļotās durvju ailas (pa lietu aizmirsu nobildēt..). Šobrīd pat raupjā virsma izskatās patīkami, un plānais slānis ir diezgan izturīgs un sietā turas labi, nedrūp. Tā kā slānis ir visai paplāns pāris milimetru biezumā, tas ir elastīgs, mazliet lokas, bet neplaisā, nelūzt. Attiecīgi, ja apmetumu uzveido kādu 2-3cm biezumā, domāju tas stāvēs pat ļoti labi un būs pietiekami izturīgs.

Pārdomas
Mani šodien pārņēma pārdomas – ņemot vērā, cik daudz to iedobju un nelīdzenumu, smērēšanās ar māliem var sanākt visai pailga. Varbūt ne tik daudz pats ķellēšanas process, kā tieši apmetuma sagatavošana. Tā kā javas maisītāja man nav, tad ar rokām tas darbiņš nav no tiem ātrākajiem. Attiecīgi – jāapsver iespējamība atteikties no mēģinājuma tās bedres aiztaisīt ciet ar māliem, bet “jāinvestē” naudiņa un jālīdzina tās bedres ciet ar to pašu kaļķa apmetumu un iekārtu. Jā, materiāls varētu būt vajadzīgs padaudz, taču temps, kādā aizklāšana būtu iespējama, būtu nesalīdzināmi ātrāks. Taču, no otras puses – ja bedre ir vairāku centimetru biezumā, tad kaļķis tādā slānī žūs “veselu mūžību”… Pašreiz esmu novērojis, ka māls žūst salīdzinoši ātri.

Vai kaļķis turēsies pie māla?
Un vēl jautājums, kas galvā maisās – vai kaļķis vispār turēsies pie māla virsmas?! It kā neredzu baigo iemeslu, lai neturētos. Māla virsmu (un arī pašu salmu virsmu) pirms kaļķa likšanas būtu viegli jāsamitrina vai arī pat jānosmērē ar kaļķa pienu, kā to ieteikts darīt ar koka karkasu pirms apmetuma likšanas. Es jau speciāli izmēģināju uz ēkas koka karkasa stūra – apsmērēju ar kaļķa pienu, ļāvu bik nožūt un tad uzvālēju virsū mālu apmetumu – atsevišķi gan uz metāla sieta, gan stikla šķiedras sieta. So far, so good – turās tas mālu slānis pie tā karkasa tiešām labi. Atkal var dauzīt ar dūri un plaukstu, bet nost nebirst, no karkasa it kā neatlīmējas. Plaisu īsti arī nav. Izskatās gana cerīgi.

Apmetuma sargāšana no saules stariem
Izlasīju grāmatā un arī loģiski saprotu iemeslus – kaļķa apmetumu esot ļoti jāsargā no saules stariem. Tas tādēļ, lai ūdens pārlieku ātri no apmetuma neiztvaiko un nerodas rukuma plaisas. Lūk, tad nu es dikti domāju, ar kādu materiālu vispār varētu šīs lielā apjoma sienas piesegt. Respektīvi, tiešai dienas saulei ir pārliecinoši pakļautas divas ēkas sienas (uz vienas viegli uzspīd rīta saule ap 10tiem, uz otras tikai vakara saule ap 19tiem).
Pagaidām vienīgais risinājums, ko pamanīju – K-Rautā tiek pārdota melna, necaurspīdīga, armēta plēve (perforēts agrotīkls?), ko parasti zemeņu audzētāji uz zemes klāj. Cena šķiet bija ap 50-60 santīmiem kvadrātmetrā. Tāda viegli pabieza un šķita visai izturīga. Plēve skaitās perforēta jeb ar caurumiņiem, bet tas man laikam šai reizē nav tik svarīgi pat.
Tas varētu būt risinājums, jo speciālie armētiem “brezenti” kaut kā pārklāšanai maksā padaudz. Varbūt kādam ir vēl kāds ieteikums sienu aizsardzībai no saules?

No otras puses, teorētiski tiek slavēta šo dabīgo apmetumu pozitīvā īpašība – plaisas var ar kaļķa piena palīdzību atkal tā kā aizlīmēt ciet, taču, protams, labāk būtu tādu rašanos nepieļaut. Savukārt, ja cementa bāzes apmetums saplaisā – tad gan laikam praktiski nekā nevar līdzēt.

Tālākie darbi
Jāpieliek ārpusē siets, kur vajadzīgs. Jāizdomā, kā darīties ar tām bedrēm – līdzināt ar māliem vai nē.
Tad jāķeras pie iekšsienu līdzināšanas un sagatavošanas apmetumam.
Jāpasūta, jādabū un jāpieliek lāsenis pirms apmetuma likšanas.
Jādodas nokonsultēties ar Sakret pārstāvi par un ap visu apmetuma likšanas procesu. Starp citu, ar viņu jau sazinājos. Kaļķis palicis dārgāks, taču dabūt joprojām var un būs pieejama arī apmetuma mašīna. Turklāt šamējais ar visu tehnologu teicās atbraukt izpētīt situāciju un ierādīt, kā tas viss apmešanas process darāms. Izklausās daudzsološi. Tad nu ar šo tuvāko mājas stadijas sapni prātā arī turpinu rosīties!

Ja vien būtu pievārējis savu slinkum-gurumu, šajās svētku brīvdienās būtu paveicis vēl vairāk, taču sūdzēties noteikti arī nevaru. Ja vēl Jāņu dienā tas lietus nebūtu čakarējis dzīvi… Bet ir jau labi.

Drenāžas tranšeja un ģeotekstils
Iekš Depo nopirku DuPoint ģeotekstilu un ņēmos to uzklāt virsū uz drenāžas oļiem, kas jau tāpat no lietus ūdeņiem bija paspējuši ar smiltīm sacūkāties. Klāju virsū un līdzināju no tranšejām izrakto smilšu vaļņus. Vienu dienu pats, otru palīgs Kaspars. Cokolam atstāju aptuveni 30 cm augstumu, un tad no tā aiziet prom viegls slīpums. Jāsāk meklēt traktors (vai strādnieks?), lai izraktu drenāžai 60m tranšeju līdz potenciālajam grāvim.

Sieti un līdzināšana
Tā kā logu un durvju ailas iekšpusē pabeigtas, ķērāmies pie metāla sieta likšanas ārpusē stūros, kur vislielākie caurumi sienās. Divās dienās visos četros stūros siets nu ir salikts. Siets palika pāri – to izmantošu vēl dažās vietās, kur tās gropes pie karkasa palielākas.

Pats vēl pamanījos kādu laiku padarboties ar sienu līdzināšanu. Process putekļains bez jēgas, taču iegūtais rezultāts ir aci un sirdi sildošs. Jā, atklājās ne mazums gropes, kuras pirms kaļķa apmetuma likšanas vajadzēs aizpildīt vai nu ar mālsmilšu maisījumu vai arī ar garo salmu maisījumu, kas izmērcēts mālu (vai kaļķa) emulsijā. Darīšanas vaina.

Palīgs Kaspars savukārt nodarbojās ar stikla šķiedras sieta graizīšanu strēmelēs un skavošanu klāt pie koka karkasa. Pie plika koka apmetums neturēsies noteikti.. Tad nu izdomāju šādu risinājumu. Vēl izlasīju, ka pirms apmešanas ir vērts koka karkasu nosmērēt ar kaļķa pienu, kas veicinās virsmu saķeršanos. Pašus salmus savukārt pirms apmetuma likšanas esot viegli jāsamitrina.

Flekša “tūnings”
Sienu līdzināšanai izmantoju fleksi. Konstatēju, ka šim aparātam nu baaaigi nepatīk salmu putekļi, ko viņš lielā apjomā mīl sevī iesūkt. Iztīrīju palielu sauju no flekša laukā, un nolēmu aizlīmēt ar agrotekstilu ienākošā gaisa atveres. Lieliski palīdzēja! Aparāts vairs negaudoja (jo gaisa caurplūde nebija nobloķēta ar salmiem) un ilgu laiku nostrādājot tas nebija baigi uzkarsis – tas nozīmē, ka ventilējas pietiekami, bet mēslus neēd. Bilde ir no “pirms tūninga” perioda…
Kopumā aparāts savas funkcijas pilda lieliski. Ar motorzāģi nevarētu tik niansēti un precīzi nostrādāt negludumus. Tikai, kā jau Ansis komentāros ir minējis, ar šo verķi ir jābūt ļoooti uzmanīgam, kas arī nešaubīgi ir tiesa.

Notekas un lāsenis – cenu aptauja
Pirms svētkiem pamanījos izveikt elektronisko cenu aptauju lāsenim un notekām. Lāsenis maksās aptuveni 60 latus (par 48 metriem). Notekas varētu arī par aptuveni 170 Ls sanākt. Šitie ir zemākie iegūtie cipari. Caurmērā lāsenis + notekas svārstījās ap 250 līdz 320 latiem.

Nezināju, ka kantainās notekas ir lētākas par mūžam klasiskajām apaļajām. Kā arī nezināju, ka pie spāru galiem paralēli notekām arī ir jāpiestiprina tāds kā vertikāls lāsenis, lai ūdens no notekām nešļakstās uz spārēm.

Un vēl noskaidroju, ka 1 noteka ir maksimums uz 75 m2 jumta platības paredzēta – attiecīgi, man vajadzēs katrā ēkas stūrī pa notekai. Uhhh, būs ko noņemties atkal, lai ieraktu lietus savākšanas caurules zemē un pievienotu tās drošā vietā pie drenāžas aizvada. Plus vēl jādomā/jāmeklē, kur dabūt neperforētu gofrēto cauruli vismaz 10cm diametrā.

Dzēstais kaļķis eksperimentiem
Iepirku eksperimentiem iekš Depo vienu dzēstā kaļķa maisu. Atbilstoši instrukcijai nostādināšanai uz 24 stundām it kā aplēju ar ūdeni un ar mikseri izmaisīju, līdz ieguvu burvīgu kaļķa krējumu, ko tā vien gribētos kaut kur ķellēt virsū. Izrādās, par maz ūdeni pielēju, jo tas krējums pa stundu jau pamanījās iebiezēt un cietēt. Gāzu vēl klāt un ar rokām (cimdos) izmaisīju visu to masu pa jaunam. Konstatēju, ka pašā apakšā masa ir visai karsta – tas nozīmē, ka, lai arī dzēstais, tas tiešām viss vēl nav nodzēsies. Tagad man toverī ir kaļķa putra, kuru kādā brīdī domāju izmantot eksperimentiem – pamēģināt uz sieta uz likt (vai turas), uztaisīt garo salmu miksējumu (ar ko caurumus aizbāzt) un pamēģināt, vai kaļķis uz māla turēsies.

Smilšu proporcija mālā
Vēl nolēmu noteikt māla un smilšu daudzumu sev pieejamajā māla kaudzē, ko brālis pēc akas rakšanas atstāja. Ūdens burka, 1/3 ar pašu mālaino masu, 2/3 ar ūdeni + 2 tējkarotes sāls (tā bija grāmatā rakstīts). It kā pa 4-8 stundām bija jānoslāņojas, taču vienīgais, ko vakarā redzēju – nedaudz ūdens un viss pārējais monolīta mālaina putra bez jebkādām izgulsnēm. Vai tas nozīmē, ka man tur ir tīrs māls? Īsti neticas. Palūkos, kas pa diennakti būs nostājies.

Sieta likšana iekšpusē uz finiša pusi
Vēlīnais ieraksts pēc gana garas darba dienas. Šodien nu jau ar diviem palīgiem (Andreju un Kasparu) kopā darbojāmies pie sietu likšanas logu/durvju ailās. Pareizāk sakot, palīgi lika. Rītdienai palika divi guļamistabu logi – pārējie visi ir salikti. Izskatās, manuprāt, glīti un arī siets savas stūru stiprināšanas/noapaļošanas funkcijas veic teicami. Kad logi būs pieveikti, būs jāķeras pie sieta likšanas ārpusē uz stūriem, kur nepieciešams.

Fleksis + zāģa ripa
Es pats šodien nodarbojos ar logu ailu pielīdzināšanu un palodžu līmeņa izlīdzināšanas ar savu uzkombinēto instrumentu – fleksis + zāģa ripa. Lūk, šis te instruments salmu līdzināšanai un “daiļgriešanai” ir pašā reizē. Tiek klāt visiem rakursiem, plus, ātruma un ripas asuma dēļ salmus var pielīdzināt gludus jo gludus (ja vajag). Ar motorzāģi tādu darbu nepaveikt. Tikai jārēķinās ar baigo putekļu griešanos, bet tas man jau vairs nepārsteigs… Kad visi sietu darbi būs piebeigti, plānoju ar šito fleksējamo apiet visas sienas no iekšas un āras un nolīdzināt driskas un nelīdzenumus.

Lāsenis
Rekur, papētīju pamatu situāciju uz vietas, pamērīju, padomāju un kopā ar dažiem ieteikumiem nonācu pie šāda lāseņa skices. Tas ka augšas un apakšās galus skārdniekiem būtu jāatloka – tas tāpat skaidrs. Apakšā tik liela pārkare ir tāpēc, ka vajag…
Slīpums ir 9° un stiprināt plānoju augšpusē tai 3cm daļā. Stiprināšanai nolūkoju iekš Depo tās jumta metālseguma skrūvējamās skrūves – pašas griež caurumu un zem micītes ir gumijas blīvīte. Varētu būt gana ūdensdroši. Un vēl varbūt glupa, bet ideja – tajā tukšajā stūrī zem lāseņa (pie vainagsijas un putuplasta) iepūst kādas ne pārāk pufīgas celtniecības putas. Nosacīts siltinājums un papildus aizlipina šķirbu starp vainagsiju un betona pamatu. Ko sakāt par šādu lāseni? (Jāmeklē, kur to vispār pasūtīt un nez cik tāds maksās..)

Drenāžas plāns
Mums te pie iepriekšējā bloga ieraksta izvērtās mazā diskusija, kā būtu pareizi darīties, lai tie drenāžas tranšejā saliktie oļi neaizsērē ar smiltīm ciet utt. Nu tad atbildēšu uz dažām lietām tepat, nevis tur komentāros.

Kā redzams šajā topogrāfijas plānā, tad vecā Pad.laiku drenāža man tur tiešām ir. Ook, drošvien jau pārspīlēju ar to cauruļu mūžu, taču no 80-ajiem gadiem gribi negribi tiešām jau teju 30 gadi apritējuši. Ok, nav tik būtiski. Es pats neesmu tik vecs, lai zinātu precīzi, kad šamējās tur ieraktas.

Kas attiecas uz oļiem zem drenas caurules – nūū, cik lasīju dažādu info, tad tā it kā tieši arī darot. Kāpēc – to pats laikam funkcionāli izskaidrot nejēdzu. Kāpēc vajag virsū oļus – tas gan man it kā ir skaidrs (lai ūdens no grunts virsmas ātrāk caurulē nonāk). Un jā – nebūtu vēlams, ka tie oļi pieskalojas ar smiltīm. Attiecīgi, jāiepērk ģeotekstils un kāda metra platumā jākrāmē tik virsū, kamēr nav nokavēts.

Bildē iezīmēju, kā es vispār to drenāžas pasākumu esmu iecerējis. Ap māju tā zilā ir ieraktā drena. A pa vidam pļaviņā it kā bija domāta drenāžas caurule, lai arī tā pļava drenējas. Bet nūū – var jau varbūt tur likt arī kaut kādas necaurumainas kanalizācijas trubas, lai viss ūdens apjoms mauc pa taisno uz grāvi. Kanalizācijas caurule gan sanāks dārgāk..
Tā oranžā – ir vēl jāierok lietus noteku savācējcaurule (8cm diametra sarkanā elektrības gofra), kas ceļam otrā pusē pievienojas pie aizejošās drenāžas un rullē prom visu jumtūdeni uz grāvi. Jautājums vispār – vai uz manu 200 m2 jumtu varētu pietikt ar vienu noteku katrā jumta plaknes stūrī?? Tobiš, vai tā noteka spēs norīt gāzienā to ūdens apjomu?

Es ir beigts.. Šodien ar palīgu Kasparu 10 stundu laikā man pašam gluži vai neticot pabeidzām sienu nostiprināšanu ar vertikālajām lazdām. Sagarinām lazdas – koks vienā sienas pusē, koks otrā pusē – saštropējam tos savstarpēji kopā – atstaigājam un izlīdzinām (cik nu var) sienu ar “pārliecinātāj-āmuru” – savelkam štropes – sienam ar špagatu abus kokus kopā 5ās vietās – laižam štropes vaļā. Un šitā pāris desmitus reižu…

Pamatīgs, bet pozitīvs sagurums no tās vicināšanās un ņemšanās. Darbiņš paveikts labs! Ar steigu jāmeklē siets un jāsāk “sietošanas” darbs, lai var jau par apmetumu domāt. Starp citu, pie iepriekšējā bloga ieraksta par sietiem priecāšos saņemt kādus komentārus.

Šodien paldies Kasparam par tempa uzturēšanu! Piebildīšu vēl, ka vakar ar palīgu Andreju attālā mežā stundas laikā šim sienu stiprināšanas pasākumam nogāzām vairāk kā 50 daudzmetrīgās lazdas, ko divos piegājienos uz mašīnas jumta atvedu līdz būvvietai. Kādas desmit palika šovakar pāri.

Šodien mazliet paķimerējos ar brāļa iedoto metāla sietu ar domu – uzlikt to uz salmu sienas, piekniedēt, pamēģināt aiz tā aizbāzt salmus bedru/kabatu pielīdzināšanai. Kā bildēs redzams, siets it kā metāla, bet tāds baigi plāniņš, līdz ar to elastīgs. Ja kaut ko bāž garām, siets, lai arī piekniedēts, vienalga arī izmet vēderu. Tātad secinu, ka no šitā plāniņā jēgas īsti nebūs (Rjabica, 10x20mm acis).

Kā filmā..
Palūrēju, kā tad “Building with awareness” filmā darīja. Tur izmantoja cirsti vilkto sietu – tāds baigi blīvs ar mazu aci. Bet nu viņi to sietu lika vien uz logu/durvju līkumiem nevis pa visu plakni. Un attiecīgi tajās vietās apmetums turās tikai pie sieta, jo režģis bija tik smalks, ka caur to apmetums noteikti nekādu saķeri ar salmu blokiem nedabūja.

Kā rīkoties?
Tad nu tagad pats domāju, kā rīkoties.
1) Likt sietu tikai tur, kur vitāli vajag (uz statņiem, logu ailām, aizbāztiem caurumiem) un tad visus nelīdzenumus mēģināt ar apmetumu aizlīdzināt. Tobiš, tur kur baigā bedre, tur ķellē vairākos slāņos apmetumu, līdz panāk puslīdz līdzenu, un tad štuko par noslēguma kārtām. Sieva saka, ka bedres var mēģināt ar pašmaisītu mālu masu aizķepināt, un kad tas izdarīts, tad vālēt pāri kaļķa mašīnapmetumu.
2) Vai arī tomēr visu ēku pārvilkt ar stingru, smalku sietu, zem kura kabatās sablīvēti salmi. Sietu kārtīgi sasiet savstarpēji, ar skrūvēm (naglām) piestiprināt pie karkasa, kur var – un tad tam visam vālēt virsū kaļķa apmetumu. Šādā gadījumā apmetums īsti nesaķersies ar salmu blokiem… Kā Didims sakās – nav tā labākā ideja.

Sieta veida izvēle
Un tad vēl izvēles jautājums, kādu tad to sietu ņemt – metāla, plastikāta vai stikla šķiedras. Didims iesaka metālu neizmantot – netaisīt metāla režģi ap savu dzīvojamo telpu. Pagaidām googlē tā vienkārši neizdodas uzmeklēt sietu, kas nebūtu kosmiski dārgs (cirstais/vilktais..), kas nebūtu pavisam plāniņš (Rjabica), un kas varbūt vēlams nebūtu no metāla… Ir kādam ieteikumi?

Rīt (tas ir – jau šodien..) ar biedru Andreju dodamies kapāt lazdas, lai būtu ar ko sienu stabilitāti panākt. Vajag sarūpēt kādas 50 gabalas – cerams, ka drauga Edgara piemežā tādas būs pietiekamā apjomā, un cerams, ka divos piegājienos ar jumta bagāžnieku šito visu varēšu aiztransportēt. Rīt arī piebeigsim atlikušās sešas ķīpas, ko ielikt augšējā rindā.

Joprojām spēkā piedāvājums – ja kādam ir gribēšana šajā procesā piedalīties un palīdzēt, saņemot finansiālu atlīdzību, ziņo tik šurp!

Gribu vairāk laika…
Uhh, ja vien es varētu kādas nedēļas no vietas tā ņemt un pastrādāt pie šī sava projekta… Fiziski drošvien būtu visai pabeigts, bet progress gan būtu varenlabs. Tagad nu pa brīvdienām kopā ar savu biedru Andreju gāāāndrīz piebeidzām likt sienas, respektīvi, palikušas vēl aptuveni 5as augšējās ķīpas, kuras iestellēt vietā. Esam visai labi piešāvuši roku šai procesā un šodien pietrūka vien kādas divas stundiņas, lai to pasākumu piebeigtu.

Logu ailu pielīdzināšana
Pa vidam atklāju gana vienkāršu, bet efektīvu metodi, kā logu ailas padarīt līdzīgās logu ailām. Līdz šim tur bija zigzagoti ķīpu gali, kas totāli līda iekšā loga rāmja platībā. Ķīpu garums pirms likšanas vietā nav bijis notrāpīts pareizā garumā. Sapratu, ka patiesībā tos salmu ķīpu galus var gana vienkārši papluinīt un izvilkt laukā liekos salmus. Striķi paliek vaļīgāki, bet tos pēc tam pievilku ar kociņiem. Nu vismaz var normālas logu ailas saveidot. Sapluinīto salmu kalni gan mājas iekšpusē paliek aizvien iespaidīgāki, bet tie vēlāk noderēs šķirbu un bedrīšu aizbāšanai sienu krāvumā.

Sienu līdzenums
Diezgan svētīgi ar Andreju “pačortojāmies” par aprīlī pieaicināto div-palīgu sakrautajām sienām. Jā, vien aptuveni četrās dienās viņi tiešām sakrāva teju visu atlikušo (izņemot augšējo rindu), taču mums toties gana daudz laika aiziet tagad to visu visai nelīdzeno krāmējumu izlīdzināt. Viena ķīpa par daudz uz iekšu, otra par daudz uz āru utt. Kopumā vispār lielākoties visas ķīpas ir jādauza no iekšas vairāk uz āru, lai karkasa ārējo plakni kaut nedaudz sasniedz. Būs vēl ko noņemties ar līdzināšanas pasākumu, kad sienas būs nostiprinātas ar vertikālajiem, abpusējiem mietiem. Tos gan vispirms vēl jāsarūpē gana pieklājīgā apjomā.

Metāla siets
Tagad jau labu laiku pētu krāvuma virsmu un karkasa īpatnības un galvā modelēju, kā un kur es stiprināšu apmetuma sietu. Esmu nonācis pie sapratnes, ka ar sietu, ticamākais, nāksies pārstiept visu sienu platību, lai nosegtu bedres, koka statņus, mietus utt. utjp.
Mazliet naivi esmu iedomājies, ka sietu varētu pieskavot pie karkasa, stiept horizontāli uz priekšu, aiz tā stūķēt garām salmus, lai aizpildītu gropes un bedres, un tā turpināt pa rindai visas sienas garumā. Tā kā iekšpusē skavot nav pie kā, domāju no stieples uzveidot garas skavas, ar ko pagaidu variantā pie ķīpām “pienaglot” to sietu. Pēc tam visu šo iekšējo un ārējo sietu izklājumu vienkārši cauršūt ar špagata striķi un sastiprināt kopā vienu pie otra. Varēs uz nebēdu manas pārsienamās adatas izmantot – tās ir noderīgas mantas.
Un vēl loģiski saprotu, ka apmetums pie plika koka (karkasa un stabilizācijas mieta) neturēsies, tāpēc arī šeit domāju zem metāla sieta uz koka virsū iespiest salmu šķiedras, lai apmetumam ir pie kā turēties. Varētu gan jau arī izmantot kaut kādu audumu, ko pie karkasa piekniedēt, bet nu pamēģinās ar salmiem zem sieta.
Tagad uzdevums sameklēt, kāds siets būtu piemērotākais un cik tas pasākums man izmaksās.

Un vēl – ja nu kādam ir gribēšana šajā visā procesā kādā dienā kopā ar mani padarboties, saņemot finansiālu atlīdzību, ziņo tik šurp!

Pāris dienas pa šo laiku ir sanācis padarboties pie procesa. Vienu dienu veltīju putuplasta cokola apmešanai ar līmjavu un armējošo sietu. Taču visvairāk laiks pavadīts pie pēdējās salmu sienu rindas krāmēšanas. Pamazām process virzās uz priekšu. Kā jau iepriekšreiz aprakstīju, nopresēju sienu uz leju un tad mēģinu tai spraugā iestūķēt pēdējo ķīpu. Vietām sanāk vienkārši, vietām visai piņķerīgi.

Divas dienas man palīgos ieradās draugs Andrejs, ar kuru kopā izmēģinājām vertikālo koku pielikšanu sienas stabilitātes panākšanai. Koki novietoti abās sienas pusēs viens pretī otram. Ārpusē koka augšpuse balstās pret augšējo vainagsiju, līdz ar to siena nespēj “gāzties” uz iekšpusi.  Kopā lazdu kokus savilku un nospriegoju ar nelielām kravas stiprināšanas stropēm. Tad ar adatām cauršuvu špagata striķi un vismaz četrās vietās tos kokus savstarpēji sasēju. Kad siešana pabeigta, stropes laižu vaļā un velku laukā. Rezultātā ir iegūta patiešām ievērojama sienas stabilitāte – tas ļoti priecē! Būs jāiet atkal ekspedīcijā pa savu mežu un jāmeklē taisnās, garās lazdas. Vajadzēs vēl gana lielu apjomu, bet gan jau sakasīsim. Ja ne manā mežā, tad būs jābrauc “ciemos” pie Edgara uz Birzgales mežiem.

Šodien viens pats padarbojos pie “plauktiņu” izveides no collīgajiem dēļiem ķīpu balstīšanai vietās virs logiem un durvīm. Manuprāt, sanāca pavisam neslikti. Jau pamanījos iestūķēt virs loga ķīpu pārīti, un mazliet paturpināju arī pārējo sienu. Ehhh, būtu vairāk to brīvo, pieejamo dienu… Uznākusi mazā darbošanās iedvesma, jo redzu, ka process tiešām virzās uz priekšu. Lēnām, bet notiek.

Uhh, aizņemtība ar tiešajiem darba pienākumiem tik blīva, ka naktīs īsti vairs nav spēka/laika blogā aktīvi ieklabināt notiekošo. Vēl pa vidam komandējums uz ārzemēm, remontā nodots dators, mašīnu remonti, cīņas ar sīčiem utt. utjp. Bet nu kādu reizi tomēr ir jāsaņemas kaut ko te tomēr ierakstīt.

Tad nu ziņoju, ka aizpagājušajās brīvdienās mazliet pie pēdējās salmu rindas likšanas pašeftēju viens pats un tad otrā dienā kopā ar Didzi. Vienam kaut kā nevedās tas process. Kā bildēs redzams, ar diviem labiem domkratiem un tēva īpaši sagatavotajiem piespiedējdzelžiem nopresēšana veicas tīri labi. Ķīpu iestīvēt gan nav tik vienkārši, bet nu pamazām izdodas.
Nē, siena nav tik stabila, kā biju cerējis ieliekot pēdējo rindu. Ar Didzi vien izštukojām, ka būs jāizmanto gari vertikālie koki, kurus novieto abās pusēs un tad caur sienu savelk vienu pie otra. Laba ideja ir izmantot kravas stropējamās lentas ar to tirkšķināmo savilcēju. Ar tām kokus savilks kopā, nosies ar striķi vai stiepli un tad jau stropes var laist vaļā un izmantot nākamo koku spriegošanai. Šito pasākumu vēl jāizmēģina. Bet viens ar to nu nekādi nevar tikt galā.

Svētku brīvdienās sanāca padarboties tikai vienu dienu. Nolēmu viens ap sienām nekrāmēties, bet turpināt darboties ar citiem sīkumiem. Piemēram, noņēmu pretlietus plēvi, lai vēdinās sienas. Satīrīju no salmiem visu ārējo perimetru, un tad atraku, atbrīvoju no smiltīm cokolu pusmetra augstumā, lai varu to normāli apmest ar līmjavu un sietu. Jāsāk plānot un jāpasūta lāsenis.

Ja nu kādam ir kāda brīva diena vai pusdiena un ir luste padarboties ap salmiem, kā arī, protams, papļāpāt par un ap šādiem projektiem un citām lietām – droši ziņojiet! Pusdienas garantēju, kā arī par palīdzīgu roku pāri esmu gatavs maksāt arī dienas naudu. Tā kā – ziņojiet un brauciet tik ciemos!

Uhh, nesanāk laika un lustes kaut ko ieklabināt, bet nu – tomēr saņēmos. Te būs, iespējams, mazliet haotiska, taču tomēr situācijas atskaite.

Sienas saliktas – trūkst pedējā rinda
Ir tā, ka divi noalgoti vīri četrās dienās ir salikuši visas sienas – visur palikusi nesalikta vien pēdējā, augšējā rinda. Tur vajadzīga atsevišķa pieeja ar tiem maniem domkratiem. Vīri jau noeksperimentēja – pat ar vienu domkratu presējas labi, un pēdējā rindā varēs iedabūt pat veselu ķīpu bez baigākā sadisma. Attiecīgi, šajā nedēļas nogalē domāju pie šī procesa piestrādāt, lai varētu teikt, ka sienas ir saliktas pilnībā. (Bildes neattēlo pēdējo situāciju, tas ir starpposms.)

Vīri arī izdomāja gana interesantu sienu stabilitātes panākšanas metodi – ar vertikāliem kokiem, kas man palika pāri no kaudzes priekš dzīšanas ķīpās iekšā. Šos mietus ar stiepli pa diagonāli pievelk pie koka karkasa. Grūti “uz papīra” raksturot. No vienas puses attiecīgi stabilitāte panākta, jāskatās, kas no otras būs. Pamēģinās dzīvē, tad arī noziņošu, kā izdevās. Jānostiprina visas vietas, kur siena švunkājās un tad jau pasākums gatavs! Domāju, nebūs tik traki ar to stabilitāti.

Slapjums
Jā, pavasarī par gruntsūdens daudzumu savā apbūves gabalā es noteikti nevaru sūdzēties. Pat pamatu iekšpusē smiltiņas ir slapjas un zampīgas. Bet – ņemot vērā, ka apbūves gabals nav drenēts un viss uz jumta uzkrātais sniegs tikai pirms nedēļas pusotras nonāca nost un turpat pie pamatiem izkusa, tad nu galīgi nav brīnums, ka ir tā kā ir. Ar brāli jau izkalām drenāžas plānu – U veidā ap mājas perimetru ierakšu jau nopirkto drenāžas cauruli, pie tās pieslēgšu jumta notekas (kas to zin, kad tādas vēl uzstellēšu..), un tad šito visu pasākumu jāslēdz klāt pie garākas drenāžas, kas iet prom uz lielo lauku slīpumā uz leju. Domāju, ka pēc šitāda pasākuma būs pavisam ok.

Un tad jau var pēc kārtas ķerties pie tālāko, saplānoto darbu īstenošanas.

Stabilitāte un sienu vēdināšana – Pieņemsim, ka sienas beidzot būs saliktas. Tad jāpanāk sienu stabilitāte. Tad, domāju, jāļauj tām sienām pavasara saulītē un vējiņā izvējoties, cik nu var, lai dabūtu laukā lietus mitrumu, ko tās dabūja likšanas laikā.

Bēniņu gala sienas - Tad ir doma, ka vajadzētu tā kā aiztaisīt ciet bēniņu gala sienas. Ideja ir izmantot dēļus ar neapzāģētām malām un likt tās tā saucamajā “trīnītī”. Šķiet, tas varētu būt viens no racionālākajiem, finansiāli izdevīgākajiem un arī izskata ziņā nebūt ne peļamākajiem variantiem. Ja ir kāds cits ieteikums – ar lielāko prieku uzklausīšu!!

Cokola apmetums – Pirms vai pēc bēniņu sienas vajadzētu savest kārtībā cokola apmetumu. Jāpērk apmetuma siets, līmjava un jāvālē to visu virsū uz cokola putuplasta. Pārāk ilgi jau tas ir nostāvējis bez aizsardzības. Uz aci gan izskatas, ka nekas slikts tam nav noticis – ekstrudētais ir laba manta. Iesākumam mierīgi palikšu pie līmjavas finiša kārtas. Pēcāk, ja sagribēsies, varēs krāsot, likt “lietutiņu” vai sadomāt vēl nez ko.

Cokola lāsenis – Tad vajadzētu pasūtīt pie skārda meistariem un pie cokola, pareizāk sakot, pie apakšējās vainagsijas pielikt lāseni. Tas iet pāri cokola apmetumam, bet augšējā daļa paliks zem sienu apmetuma.

Pamatu slīpais putuplasts -Nezinu, kurā precīzi momentā, bet kādā (sausā) brīdī būs jāizveic rūpīgs un uzmanīgs pamatu perimetra atrakšanas process, lai saliktu slīpo ārējo putuplastu pamatu izsaldēšanas aizsardzībai.  Jārok vaļā pakāpeniski un ne līdz pašai apakšai, lai putuplasts nesadomā “pastaigāties”. Čakars ar šito draud ne pa jokam, bet ko vajag, to vajag…

Sienu līdzināšana, stūru un logu/durvju ailu apdarināšana – Šitais process varētu būt visai “jautrs”. Vispirms pa perimetru visai mājai apakšpusē būtu jāuzliek metāla siets, lai no grauzējiem varētu pasargāties. Visas sienas pēc iespējas jāizdauza, lai būtu tik līdzenas cik var. Jāņem ar elektrozāģi vai kādu citu instrumentu – jāšņikā nost liekie, uz āru izvirzītie salmi. Tad jāliek virsū siets arī uz sienām, kur ir pārak lielas iedobes un tamlīdzīgi (piemēram, pie slīpajiem statņiem), jābāž aiz tā sieta salmi kārtīgi. Arī gar visām logu un durvju ailēm jāliek sieti, lai panāktu kaut kādu formu stenderēm. Kad tas viss izdarīts, var beidzot domāt par apmetumu – iesākumam no ārpuses, un joprojām, ticamākais, plānoju to darīt ar kaļķi mašīnapmetuma formātā – nevis manuālajā formātā krāmēties ar mālu.

Drenāža, kanalizācija un ūdens apgāde - Paralēli visiem augstākminētajiem procesiem būtu arī jāsāk štukot un rakāties pa zemi arī šo ūdens pasākumu jomā. Drenāžu jau aprakstīju pie Slapjuma tēmas. Kanalizāciju laikam labāk neeksperimentēt – jāliek kārtīgs plastikāta septiķis vai betona grodi – jāskatās, kas izdevīgāk. Ūdens apgāde, jāmeklē ūdens ieguves vieta un jātaisa spice…

Nu tā lūk. “Neliels” darbu plāniņš ir – atliek tikai to visu pakāpeniski īstenot. Laika prognozes šiem uzdevumiem man nav nekādas. Tad jau manīs. Lai mums izdodas!

Algošu palīgus
Pamazām paliek arvien siltāks. Sieva jau mudina, ka vajadzētu jau tagad doties brīvdienās kaut ko darboties, bet man tomēr šķiet, ka priekš “rokdarbiem” pagaidām tie laika apstākļi tomēr ir maaazliet par neomulīgu. Ķīpām striķīšus siet nebūtu viegli šādā laikā. Nekas, vismaz varu pamazām morāli un garīgi nobriest darbu atsākšanai.

Tā kā manu algoto darbu apjoms ir pieaudzis un brīvā laika ir tiešām maz, esmu nolēmis ņemt darbā un talkā cilvēkus. Konkrēti, esmu ieplānojis par atlīdzību paņemt kādus divus vietējos lielvārdiešus, lai kā minimums pa darba dienām tur ņem un šeftējas ar tām salmu sienām. Presē ķīpas, liek tās vietā, dzen iekšā mietus un virzās ar šo darbu uz priekšu. Aizritējušo nedēļu nogalēs biju paņēmis pa vienam cilvēkam uz dienu, lai mežmalā sagatavo mietus, kurus dzīt iekšā ķīpās kā armatūru. Divās dienās normāla kaudzīte ir sanākusi, redzēs, vai ar to būs gana.

Jūsu domas – kāda šobrīd ir vidējā dienas samaksa strādniekam, kas dara darbu, kur nav vajadzīgs diži augstas iemaņas? (Galvenais, lai galva strādā un rokās, sirdī spēks).

Domkrats
Vēl joprojām pa galvu maļas domas – ar ko stiprināt to ķīpu krāvumu?! Ar stropēm, ar vertikāliem mietiem vai tomēr fibrolīts. Pagaidām esmu nobāzējies pie domas – ir jāsakrauj kaut vienu pilnu sienas bloku ar ķīpām līdz pat augšai. Un tad jau redzētu, cik stabils vai nestabils tas pasākums izskatās. Tad arī saprastu, cik spēcīgu to stabilizēšanas konstrukciju vajag.
Pašreiz vēl neviens kvadrants līdz augšai nav aizpildīts – lai to izdarītu, liekot pēdējo ķīpu rindu nāksies to presēt uz leju. Lai to izdarītu – plānoju iegādāties divus, piemēram, šādus hidrauliskos domkratus par padsmit latiem gabalā. Ir tādus vērts pirkt? Neizjuks pēc trešā piespiediena? Ir doma uzlikt kādu stieni uz ķīpu krāvuma (tā, lai to pēc tam var izdabūt laukā), ielikt starp to un augšējo vainagsiju domkratus un paplašināt spraugu, kurā tiek iestīvēta pēdējā ķīpa.

“Nopietnā” apkure ar bezelektrības granulu sistēmu
Bija izdevība aprunāties klātienē ar pāris speciālistiem par apkures tematu, kā arī bija iespēja aplūkot darbībā vienu ļoti interesantu, NEdārgu granulu degļa sistēmu (nav masveida produkts), kuru var uzkrāmēt uz praktiski jebkura normāla formāta malkas katla un kuras granulu padeve darbojas bez elektrības izmantošanas. Tad nu mans biedrs šobrīd mēģina sakalkulēt pilnu tāmi “normālai” standarta apkurei, kurā būtu siltās grīdas, siltuma akumulators, kombinētais boileris, visa apsaite, granulu deglis un vienkāršs malkas katls.
Izdevīga nianse slēpjas tajā, ka mums šobrīd pagrabā stāv absolūti neizmantots dīzeļdegvielas katls – cik izpētīts, arī pie tā varētu piemontēt to granulu degli. Tādejādi, katls man sanāktu “par brīvu”.

Kāpēc granulu deglis? Tāpēc, ka tā sistēma ir tiešām vienkārša, nečakarīga tīrīšanas jomā, tās granulu padeves sistēmai nevajag elektrību un, pats galvenais, šāda sistēma var arī kaut vai diennakti vai vairāk kurties absolūti autonomā režīmā. (Piebildīšu gan, ka nelielam ventilatoriņam, kas labi padod gaisu efektīvākai degšanai, elektrība gan tomēr būs vajadzīga). Un vēl interesanta nianse – ja šis deglis tiek izmantots uz klasiska malkas katla, to degli jebkurā brīdī var viegli nostumt nost un katlu var mierīgi kurināt klasiskajā formātā ar malku. Laba, universāla, vienkārša, nedārga sistēma visādiem variantiem.
Redzēs, kādi cipari sanāks tāmē un tad jau domās, kāds būs gala izvēles variants.

Improvizētā kanalizācijas septiķu sistēma no ūdens konteineriem
Šodien parunājos ar vienu būvniecībā pieredzējušu meistaru. Padzirdējis, ka plānoju izmantot septiķu sistēmu ar infiltrācijas lauku, ieteica variantu, kuru paši jau ir vismaz vienā eksemplārā jau ir izveidojuši. Viņs ieteica kā septiķus izmantot kubikmetrīgos ūdens konteinerus, kuriem ir metāla režģis apkārt (skat bildē). Trīs tādus saliek ķēdītē vienu aiz otra, savieno tos kopā ar caurulēm kaskādes veidā un gatavs. Lai šamējie nepeldētu uz augšu no gruntsūdeņiem – tos iebetonē ar aptuveni 10cm garozu no sāniem un no augšas.

Jēga izmantot šādus bunduļus ir tāpēc, ka tie ir lēti – caurmērā 25-35 Ls par vienu gabalu. Attiecīgi, kādi 200 Ls par bunduļiem kopā ar visām trubām varbūt arī varētu sanākt. Tad nu vēl rakšanās un betonēšana (kas jebkurā gadījumā neizbēgama). Kā jau iepriekš biju te minējis – gatavais kaskādes septiķis maksa vismaz 600 Ls. Ietaupījums varētu sanākt nopietns.

Ir tikai viens būtisks jautājums – vai kā minimums četru cilvēku ģimenei ar tādu 3 kubikmetru septiķu sistēmu būs gana?!? Es biju domājis, ka minimums varetu būt 5 m3, bet būvniecības izstādē teica, ka biloģiskās septiķsistēmas gadījumā mierīgi pietiekot ar trim kubiem.