Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Pa brīvdienām tā nošeftējāmies, ka svētdienas naktī vairs necēlās roka kaut ko uzrakstīt. Šodien gan arī jau vēls un ir iestājies mērens sagurums, taču pienākums pret bloga lasītāju ir svarīgs! Lūk, situācijas atskaite. (Šķirstāma bilžu galerija ar attēlu komentāriem šī ieraksta beigās!)

Ārsienas – apmestas ar vismaz diviem slāņiem
Visas ārsienas esam kā minimums divās kārtās apmetuši, dažviet arī trīs vai pat četri slāņi jau ir (kur dziļākas bedres). Domājot par iespējām sienu dabūt pēc iespējas līdzenāku, esam kopēji nonākuši pie secinājuma un domas – tā kā dabūt pilnīgi līdzenas sienas ir pārlieku sarežģīti (jo dažviet tad vajadzēs pat 4-5cm slāni uzlikt), tad tās paliks tādas viļņotas, kādas ir. Pie vainas galvenokārt izvirzītās lazdas, kas tika uzliktas salmu sienu stabilitātes iegūšanai. Tagad, protams, jau esmu galvā izdomājis veidu, kā būtu varējis tās lazdas iegremdēt sienā, nezaudējot vajadzīgo funkcionalitāti, bet nu – pēc kara jau visi gudri… Priekš pirmās mājas būs labas arī tādas viļņotas sienas – uz nākamo jau būšu gudrāks.
Tagad kaut kad ir doma ķerties pie noslēdzošā, līdzenā apmetuma slāņa uzlikšanas, kur jāpiestrādā gana rūpīgi. Domāju likt to virsū kā parasti ar ķelli, un kad virsma kādu brīdi jau apžuvusi, kļuvusi mazliet stingrāka, tad plānoju nelīdzenumus un ķelles pēdas izrīvēt ar putuplasta rīvdēli. Virsmu atstāšu matētu nevis pavisam gludu, kā to atstāj metāla ķelle.

Eksperimenti ar krāsu
Jautājums, kas jau labu laiku nodarbina manu galvu – ar ko krāsot/noklāt pabeigto, apmesto sienu, lai apmetumu pasargātu no ūdens uzsūkšanās, taču ļautu tam vienlaicīgi arī elpot. Tā kā gribu saglabāt mālu toni, kaļķa piens vairākās kārtās vai kaļķis ar kazeīnu īsti neinteresē. Lasīju, ka tīra lineļļa arī neesot īsti laba, jo tā tomēr veidojot neelpojošu plēvi (vai tā varētu būt?).

Tad nu nolēmu paeksperimentēt ar pašjauktu krāsu. Visvairāk ņēmu smiltis. Kā pigmentu jaucu klāt oranžo mālu (dabūju no drauga). Kā līmvielu izmantojām svaigi uzvārītu kviešu miltu klīsteri. Un elastīgumam, izturībai piešāvām klāt drusciņ arī lineļļu. Jaucām, ķellējām uz sienas paraugu, tad kāpinājām klīstera īpatsvaru, kas labāk saturēja kopā smilšu graudiņus. Izžūstot krāsa bija tiešām stingra, no klīsterīgākā parauga (bildē labajā malā) smiltis nobirdināt nevarēja.

Izskatās jau neslikti, taču – paņemot ūdens smidzinātāju, uzpūšot virsū un berzējot ar pirkstu, visa krāsas masa nāca nost. Un ūdens bija caur šo krāsu arī daļēji izsūcies cauri līdz apmetumam. Nokasot krāsu ar lāpstiņu, ūdens bija tai ticis cauri līdz māliem. Ok, diennakts varbūt ir par īsu, lai krāsa kārtīgi sacietētu, un arī viens krāsas slānis nav tas prātīgākais variants. Plus, ir sajūta, ka vajadzētu vēl piešaut klāt vairāk to lineļļu. Būs vēl jāpaeksperimentē.

Būs vēl jāparokas un jāpakonsultējas, kā tad uzveidot to labāko krāsas variantu. Būtībā jau varētu iet uz veikalu un pirkt silikāta krāsas vēlamajā tonī un krāsot virsū (šī krāsa elpo (laiž cauri tvaikus)), tomēr kaut kā gribas tomēr pašam mēģināt atrast risinājumu. Vēl brālis domā, ka tik pat labi uz sienas varētu vālēt virsū arī kādus koksnes līdzekļus, kas uz lineļļas bāzes veidoti.

Šodien iesākta iekšsienu apmešana
Man šodien trīs puiši šeftējas pa jaunbūvi. Rezultātā ar vienu slāni ir jau apmesta kāda trešā daļa no iekšsienām. Dabūju šovakar steidzamā kārtā fleksēt nenolīdzinātas sienas, lai uz tām varētu likt virsū mālus. Aparāts dabūja kārtīgi pasvīst, pašam ar rokas jau līkas no procesa, bet nu palikusi nenolīdzināta vien kāda trešdaļa iekšsienu.
Ik pa brīdim pa galvu maļās tramīga doma – ko darīt ar vannas istabas sienām?!?! Ar ko tās apmest/krāsot, lai tās nedabūtu tik daudz ūdens. Ja kādam ir idejas – speriet laukā! It kā ģipša apmetums varētu derēt.

Lāsenis, vējmala, logi..
Vakar beidzot pasūtīju pamatu cokola skārda lāseni, šodien jau gatavs. Rīt savākšu un tad jau būs jāliek virsū. Beidzot arī uz jumta vienā pusē pamanījos uzlikt skārda vējmalu.
Vēl ir doma, ka būtu tā kā laiks pasūtīt logus un durvis, lai varētu apmetumu glīti pielaist pie tiem klāt. Tas būtu tikai prātīgi. Bik jau raustās izdot visu laiku lielāko summu (vismaz 1,5tk Ls), kas maksāta par kaut ko šim mājas procesam – bet nu, agri vai vēlu logus, durvis tāpat vajadzēs un lētāki domāju tie diezin vai ar laiku paliks. Domāju ņemt plastikāta logus ar kāda toņa vai koka faktūras aplīmējumu. Koka logi manās acīs nerullē – vienalga totālā līme, turklāt ik pa pāris gadiem tos jāpārlako utt… Parastos, klasiskos koka logus pētījis neesmu.

Brīvdienās pie manis pieteicās viens interesents, kas kopā ar draudzeni gribētu iemēģināt roku mālu jaukšanā un smērēšanā. Būs viņiem tāda iespēja. Ja vēl kāds grib pievienoties – vienmēr laipni!

Aktuālās bildes aplūkojamas interaktīvas galerijas formātā. Lai skatītu bildes tepat šajā lapā, vispirms vienreiz uzklikšķiniet uz bildes paraksta, lai tiktu pie vadības pogām!

Uhh, šitādā karstumā vispār kustēties negribās. No otras puses – biezākie sienu slāņi šitādā karstumā pastiprināti žūst un tas ir labi. Vismaz pagaidām ievērības cienīgas plaisas neredzu, bet, ja tās arī būtu – pirmajā un otrajā slānī tās nav īsti traucējošas. Vakar vēl dienas otrajā pusē ar fleksi sāku līdzināt iekšsienas – lielāko pusi no bezlogu sienas izdevās pievārēt. Instrumentu pa vidam nācās divreiz dzesēt.

Improvizēta, paštaisīta lietus noteka
Pie manis bija ciemā rūdīti celtnieki, apskatīja manu projektu, izteica atzinību. Padzirdot, ka gribu likt skārda notekas, šamējie teicās, ka manam projektam jau daudz labāk iederētos paštaisītas notekas!
No dēļiem. Ņemam divus collīgos dēļus, saskrūvējam tos perpendikulāri, izveidojot reni; iekšpusi izsmērējam ar kādu bituma mastiku; ārpusi krāsojam vai apstrādājam ar kādu Pinotexu vai ko tamlīdzīgu. Stiprinām šo reni ar kronšteiniem pie spārēm. Galos, kur vertikālās notekas – liekam metāla ķēdes, kas ūdeni novada uz apakšā novietotu tvertni ar akmeņiem, kurai apakša ir pievienota jau pie promvedošas caurules.
Starp citu, tieši ķēžu notekas man pat ir oriģinālajā projektā iezīmētas, jo, manuprāt, tā kā man jumta pārkare visai gara, tad metāla notekai jātaisa liels slīpais leņķis uz fasādes stūri, kur stiprinās klasiskā noteka – varen nesmuki tas varētu izskatīties..
Brālis gan saka, tie dēļi turēs pāris gadus, bet man subjektīvi šķiet, ka nebūs tik traki. Collīgie dēļi man ir, ķēde it kā arī – varētu ietaupīt kādus 150 latus. Ko tautieši saka par šādu pašveidotu lietus noteku? Ir vērts eksperimentēt?

Meklēju materiālu variantus apmetuma “noslēgšanai”
Vēl pāris vakarus internetā un grāmatās pētīju info, ar kāda veida materiālu noslēgt māla apmetumu, lai tas nebūtu pastiprināti pakļauts atmosfēras nokrišņu uzsūkšanai. Krāsai/smalkajam apmetumam beigās ir jābūt tādam, lai tas būtu elpojošs un laistu cauri mitruma tvaikus – tas ir ļoti būtisks priekšnosacījums veselīgam salmu sienas mūžam.
Aliz. Tā kā gribu saglabāt sarkano mālu toni, tad kaļķa piena finiša kārta nederēs. Pagaidām lūkojos uz sijātu mālu putriņu ar kviešu miltu klīsteri, drusciņ smiltīm, kādu procentu lineļļas stiprībai un varbūt arī mazliet borskābes pulvera pretsēnīšu iedarbībai. Šitādu emulsiju amerikāņi/briti sauc par “Aliz”. Bet nu es vēl pamatīgi papētīšu pieejamo info.
Ģipša apmetums. Izlasīju, ka iekšpusē uz sienām var arī likt virsū arī ģipša apmetumu – atšķirībā no kaļķa tas daudz ātrāk žūst, un joprojām laiž cauri mitruma tvaikus. Tas tajā gadījumā, ja kaut kur gribēšu baltas sienas. Varbūt, piemēram, vannasistabā, kur mitrumu uzsūcošais māla apmetums varētu būt arī ne tas piemērotākais variants.
Silikāta krāsa. Esmu arī noskaidrojis, ka no klasiskās būvniecības mālu sienas (ja grib) var apstrādāt ar silikāta bāzes krāsām – tās labi aiztur mitrumu, nesmērējas, bet tai pat laikā nodrošina teicamu mitruma tvaiku difūziju. Šo variantu jāpapēta, varbūt pat jāpaeksperimentē.

Darbi rit gana spraigi, kaut kā vakaros nav tik vienkārši atrast laiku/spēku regulāri kaut ko blogā ierakstīt. Ok, beidzot labojos – te būs situācijas atskaite kopā ar bilžu galeriju.

Jaunie palīgi
Lielu daļu darba ir paveikuši divi jaunieši – Edgars un Gatis. Viņi pievārēja praktiski visu pirmās mālu kārtas uzsmērēšanu uz salmiem, un nu drosmīgi bez jebkādas pieredzes ķērušies pie otrās – un jāteic, ka priekš 15gadīgiem puišiem rezultāts ir pavisam normāls un labs. Galvenais, ka puiši grib darīt, viņi cenšas un viņiem arī sanāk. Brīvdienās jau savukārt talkā ir bijis gan “ierastais” Andrejs un Kaspars, kā arī pa ilgiem laikiem palīgos bija atbraucis meistars Didzis.

Baseins mālu mērcēšanai
No bojātajām ķīpām uzveidojām nelielu “baseiniņu”, kurā iegāzt mālus izmērcēšanai. Atvestajos mālos ir lieli, kārtīgi tīra māla gabali, kurus bez sasmalcināšanas un izslapināšanas nav tik vienkārši iemaisīt masā. Kad māli pamērcējušies, tie ar rokām tiek izberzti caur sietu (tas pats ķīniešu apmetuma siets – ļoti labi noder!!), lai atbrīvotos no akmeņiem. Mazāki iziet cauri, bet tie tik ļoti netraucē. Un tad jau pa mērspainim jāgāž iekš javas maisītāja, kurš savas funkcijas pilda godam.

Salmu smalcināšana
Kādu laiku salmus priekš apmetuma masas armatūras smalcināju ar tā paša pielīdzināšanas flekša palīdzību, taču sievas pierunāts pamēģināju šim nolūkam pļaujmašīnu. Pats piedomāju klāt, ka motobloka piekabe varētu būt īstā vieta, kur to procesu darīt. Rezultātā – esmu atklājis foršu un gana efektīvu veidu, kā tikt pie pietiekami smalkiem un viendabīgi samaltiem salmiem!! Salmus pa kreisā sāna apakšu pļaujmašīnai padod iekšā – tā gluži kā putekļusūcējs tos iesūc iekšā – daļa samaļās, ielido uztvērējkastē, nesamaltie salmi pa otru pļaujmašīnas sānu tiek izstumti laukā, kur tie atsitas pret piekabes bortu un nekur nelido. Divreiz pārmaļot salmus no kastes, iegūstu vajadzīgo smalkumu. Pēdējai kārtai, ja vajadzēs smalkāku, izmals cauri trīs reizes. Process ir ātrāks nekā ar fleksi, tikai benzīna izmešus gan nākas paostīt…

Jaunie māli
Kā jau biju rakstījis, no Ikšķiles pasūtīju mālu kravu 16 kubikmetru apjomā. Jaunie, atvestie māli ir gan sarkanāki, gan tīrāki, gan arī konsistencē patīkamāki par pirmā slāņa māliem, kuri tika iegūti no akas rakšanas. Pašreiz pēc izmēģinājumiem esmu nonācis pie proporcijas pusi uz pusi (māli/smilts) + vēl sasmalcinātie salmi. Mitruma konsistenci uzķeru uz tausti un izjūtām. Smiltis pagaidām roku mežā no izsenas bedres un vedu ar motobloku un piekabi.

Apmestās sienas
Ar javas maisītāju uzmaisītā masa uzstrādājas labi, un arī uz iepriekš samitrinātas pirmās kārtas otrā pieķeras klāt pavisam normāli. Vismaz pagaidām nevienā vietā neesmu konstatējis, ka kaut kas kristu nost. Vietām, kur apmetuma slānis ir uzvālēts stipri pabiezāks, ir iemetušās kādas plaisas, taču, tfu, tfu, tfu, iepriecinoši pārsteidzošā kārtā plaisā tas apmetums ļoti, ļoti minimāli. Lūkos, kas būs, kad uzliks trešo, gandrīz maksimāli izlīdzinošo kārtu. Tagad jau jādomā, ar kādiem māliem kādā sastāvā mest trešo kārtu un tad ar ko to visu pasākumu noslēgt, lai pasargātu sienas no mitruma. Un tad jau atliek vien ķerties arī pie iekšsienām.

Es pašreiz tiešām ne mirkli nenožēloju, ka tomēr izvēlējos noriskēt un mēģināt sienu pilnībā noklāt ar māliem. Man šis materiāls ļoti patīk, ar to ir iepriecinoši strādāt. Jāatrod vēl pienācīgs veids, kā to pasargāt no mitruma iedarbības, un tad jau es tiešām varētu pie sevis jautāt – kāpēc māla apmetums mūsdienās ir tik maznovērtēts apdares materiāls?!

Aktuālās bildes atkal piedāvāju aplūkot interaktīvas galerijas formātā! Lai skatītu bildes tepat šajā lapā, vispirms vienreiz uzklikšķiniet uz bildes paraksta, lai tiktu pie vadības pogām.

Ir manāmi vēlīna nakts stunda, un jau kuro dienu no savas būves atgriežos ap 23iem vakarā. Ir sācies sienu apmešanas process. Paziņoju, ka dabūjot javas maisītāju, izmēģinot apmetuma masas jaukšanas un uzstrādes procesu, apdomājot Aleksandra izteiktās piebildes un apsverot gan finansiālus, gan emocionālus faktorus – esam tomēr izlēmuši, ka mājai sienas būs brūnsarkanas ar māliem!!! Vien kārtīgi jānoskaidro, kā to sarkano māla sienu pret mitruma ietekmi normāli pasargāt.

Process notiek
Baaaisi gari rakstīt īsti vairs nav iekšā. Maisītājs visai jautrā veidā kā reiz iekš manas dzimšanas dienas ir dabūts – paldies Jēkabam! Tad nu brīvdienās ķellēšanās action varēja sākties! Pašreiz masu jaucam lielākā īpatsvarā ar mālu – lai tā būtu lipīgāka un lai to būtu mazliet vieglāk iestrādāt gan uz/aiz sieta, gan arī salmos. Pagaidām darīšanas vaina. Mālus izmantoju savējos vietējos no brāļa akas rakšanas procesa. Smiltis izroku mežā. Taču ir plānots iepirkt gan tīrākus (ar mazāku akmeņu daudzumu), sarkanākus mālus no Ikšķiles – biju jau ievērtēt. Kā arī jānopērk krava ar smiltīm, jo tās tāpat vajadzēs grīdas piebēršanai.
Pa 2,5 dienām, pa vidam veicot dažādus citus darbiņus, kopumā ar pirmo kārtu ir apmestas kāda trešdaļa mājas. Skatiet tālāk klikšķināmo galeriju.

Galerija ar pašreizējo statusu sienu apmešanas procesā
(Lai neaizlektu uz manu Picasa lapu, klikšķiniet uz melnā rāmīša un šķirstiet bildes tepat!)

Talka/seminārs?
Drīzumā Latvijā ir gaidāmi pāris semināri par mālu apmetumiem. Izklausās jau ļoti jauki, taču viens maksā 60 Ls, bet otrs laikam pat savus 4-5 simtus latu, jo baigais estiņu speciālists braucot… Es respektēju cilvēku darbu un zināšanas – tāpēc dalības maksa par šādiem gana nopietna līmeņa semināriem ir vairāk nekā loģiska. TAČU! Personīgi esmu pieņēmis lēmumu, ka man pašam ir ekskluzīva iespēja “seminārot” un apgūt apmetuma veidošanas/uzklāšanas lietas uz savu roku un pavisam bez maksas.

Ja vēl kādam ir interese paeksperimentēt un iemēģināt roku šajā foršajā mālu jaukšanas un uzklāšanas padarīšanā – ir vairāk nekā laipni aicināts pieteikties un braukt ciemos. Ko sakāt par šīm brīvdienām? Ir kāds smērēties/mācīties gribētājs? Ziņo komentāros vai uz e-pastu!

Brīvdienās sieva ar bērniem prom – varēju nodoties darbiem ar visu sirdi un daudzām darbstundām. Abas dienas man talkā nāca draugs Andrejs. Darbojāmies ar ārsienu “pietuvināšanu” apmetumam.

Ārsienu pielīdzināšana pabeigta
Pa šīm divām dienām ar mazu kapeiku vēl piektdienas vakarā ir nofleksētas visas ārsienas. Ūūūhhh, putekļains pasākums, bet toties sienas izskatās gludas un foršas. Un skatam arī kārtīgi atklājas “bedres”, iedobes un visādi robiņi, caurumiņi. Ar tiem būs ko pacīkstēties. Daļu jāaizbāž ar salmiem, daļu doma smērēt ciet ar mālusmilšu masu. Vēl jālīdzina arī visas iekšsienas, bet tur varētu būt par kapeiku mazāk darāmā, jo uz iekšpusi ir vērstas ķīpas apcirstās puses, kas ir manāmi līdzenākas un ne tik ļoti spurainas. Toties iekšpusē atkal nekur nav sieta un sienas gan jau gribēsies līdzenākas nekā ārpusē.

“Long straw mix” ar kaļķi
Vienu vakaru nolēmu palietot to kaļķi, ko es tur dikti eksperimentālā un nezinīgā kārtā sataisīju pašķidrā putrā. Ņēmu spaini, iegāzu tajā kaļķi, iegāzu smalko granti un to visu samaisīju kopā ar pagarākiem salmiem. Tad nu ņēmu grāmatā saukto “long straw mix” un bāzu ar to cietu gropes gar karkasa malām un vēl caurumus šur tur. Pliki salmi no gropēm krīt laukā, bet šitie tur labi ielīp, masa pēc tam sacietē un turas visai labi. To pašu biju izveicis iepriekšējos eksperimentos ar šķidru mālu emulsiju – rezultāts gluži līdzīgs.
Tas, kas mani mēreni pārsteidza nākamajā dienā – blīvākās vietās šitais maisījums bija kļuvis dzeltens. Respektīvi, kur kaļķu putra viena pati uz salmiem – tur tā ir sniegbalta, bet kur maisījums kopā ar salmiem – tur tas kļuvis dzeltens. Ceru, ka kaļķis vienkārši “izvilcis” dzelteno krāsu no rudzu stiebriem.

Daudzfunkcionālais pretgrauzēju siets
Depo iepirku cinkotu Rjabicas apmetuma sietu – to arī pa šīm dienām metra augstuma uzlikām visā mājas apakšējā perimetrā. Saucu to par daudzfunkcionālo, jo tas palīdzēs gan atturēt grauzējus no veiklas paciemošanās salmu zonā aiz apmetuma, un, kas šobrīd ir teju pat svarīgāk, palīdz pielīdzināt sienu negludumus un caurumus. Kur vajadzēja, tur aiz sieta aizbāzām salmus. Sietu skrūvējām gan ar skrūvēm, gan kaudzēm 12-14mm skavu. Tās pa šīm dienām izlietojām, šķiet, kādus 4-5 tūkstošus. Kārtīgi tos apskavojām ap lazdām, pieskavojām pie karkasa utt. Šitā sieta likšana bija pats apjomīgākais darbs, ko šajās divās dienās paveicām.

Paldies par ieteikumu Aaaaa – iepirku glītās papes naglas ar platajām galvām un vietumis ar tām panaglojos, kur stikla šķiedras siets uz karkasa viens pats turas tikai ar skavām. Nagliņas baigi feinās, mierīgi dažviet piebliezu ar tām arī metāla sietu.

Tā kā man palika pāri “čainīzeru” stingrais metāla siets, tad to epizodiski vēl uzstādīšu tajās vietās, kur lielākas bedres, lai tās ir vieglāk un drošāk aizlīdzināt ciet.

Apmetuma iesmērēšana sienā un sietā
Es pats sestdienas vakarā “saldajā ēdienā” ar rokām un urbjmikseri uzmaisīju “uz aci” apmetuma masu, kuru sākumā klāju ar jaunnopirktajām apmetuma ķellēm, bet beigās sapratu, ka ar rokām tas process ir gan efektīvāks, gan savā ziņā arī patīkamāks. Tad nu iesmērēju aiz sieta gropēs un iedobēs kā nu mācēju. Šodien tas jau bija daļēji pažuvis un izskatījās visai labi.

Sieva pa nedēļu uz  bezlogu gala sienas arī iemēģināja roku iedobju un bedru aizlīdzināšanā. Viņas masa sanākusi tāda mazliet smilšaināka un laikam tāpēc, ka uzliktais slānis ir pabiezs, tas joprojām cītīgi žūst.

Vēl es pamēģināju mālsmilts masu uzsmērēt uz noapaļotās durvju ailas (pa lietu aizmirsu nobildēt..). Šobrīd pat raupjā virsma izskatās patīkami, un plānais slānis ir diezgan izturīgs un sietā turas labi, nedrūp. Tā kā slānis ir visai paplāns pāris milimetru biezumā, tas ir elastīgs, mazliet lokas, bet neplaisā, nelūzt. Attiecīgi, ja apmetumu uzveido kādu 2-3cm biezumā, domāju tas stāvēs pat ļoti labi un būs pietiekami izturīgs.

Pārdomas
Mani šodien pārņēma pārdomas – ņemot vērā, cik daudz to iedobju un nelīdzenumu, smērēšanās ar māliem var sanākt visai pailga. Varbūt ne tik daudz pats ķellēšanas process, kā tieši apmetuma sagatavošana. Tā kā javas maisītāja man nav, tad ar rokām tas darbiņš nav no tiem ātrākajiem. Attiecīgi – jāapsver iespējamība atteikties no mēģinājuma tās bedres aiztaisīt ciet ar māliem, bet “jāinvestē” naudiņa un jālīdzina tās bedres ciet ar to pašu kaļķa apmetumu un iekārtu. Jā, materiāls varētu būt vajadzīgs padaudz, taču temps, kādā aizklāšana būtu iespējama, būtu nesalīdzināmi ātrāks. Taču, no otras puses – ja bedre ir vairāku centimetru biezumā, tad kaļķis tādā slānī žūs “veselu mūžību”… Pašreiz esmu novērojis, ka māls žūst salīdzinoši ātri.

Vai kaļķis turēsies pie māla?
Un vēl jautājums, kas galvā maisās – vai kaļķis vispār turēsies pie māla virsmas?! It kā neredzu baigo iemeslu, lai neturētos. Māla virsmu (un arī pašu salmu virsmu) pirms kaļķa likšanas būtu viegli jāsamitrina vai arī pat jānosmērē ar kaļķa pienu, kā to ieteikts darīt ar koka karkasu pirms apmetuma likšanas. Es jau speciāli izmēģināju uz ēkas koka karkasa stūra – apsmērēju ar kaļķa pienu, ļāvu bik nožūt un tad uzvālēju virsū mālu apmetumu – atsevišķi gan uz metāla sieta, gan stikla šķiedras sieta. So far, so good – turās tas mālu slānis pie tā karkasa tiešām labi. Atkal var dauzīt ar dūri un plaukstu, bet nost nebirst, no karkasa it kā neatlīmējas. Plaisu īsti arī nav. Izskatās gana cerīgi.

Apmetuma sargāšana no saules stariem
Izlasīju grāmatā un arī loģiski saprotu iemeslus – kaļķa apmetumu esot ļoti jāsargā no saules stariem. Tas tādēļ, lai ūdens pārlieku ātri no apmetuma neiztvaiko un nerodas rukuma plaisas. Lūk, tad nu es dikti domāju, ar kādu materiālu vispār varētu šīs lielā apjoma sienas piesegt. Respektīvi, tiešai dienas saulei ir pārliecinoši pakļautas divas ēkas sienas (uz vienas viegli uzspīd rīta saule ap 10tiem, uz otras tikai vakara saule ap 19tiem).
Pagaidām vienīgais risinājums, ko pamanīju – K-Rautā tiek pārdota melna, necaurspīdīga, armēta plēve (perforēts agrotīkls?), ko parasti zemeņu audzētāji uz zemes klāj. Cena šķiet bija ap 50-60 santīmiem kvadrātmetrā. Tāda viegli pabieza un šķita visai izturīga. Plēve skaitās perforēta jeb ar caurumiņiem, bet tas man laikam šai reizē nav tik svarīgi pat.
Tas varētu būt risinājums, jo speciālie armētiem “brezenti” kaut kā pārklāšanai maksā padaudz. Varbūt kādam ir vēl kāds ieteikums sienu aizsardzībai no saules?

No otras puses, teorētiski tiek slavēta šo dabīgo apmetumu pozitīvā īpašība – plaisas var ar kaļķa piena palīdzību atkal tā kā aizlīmēt ciet, taču, protams, labāk būtu tādu rašanos nepieļaut. Savukārt, ja cementa bāzes apmetums saplaisā – tad gan laikam praktiski nekā nevar līdzēt.

Tālākie darbi
Jāpieliek ārpusē siets, kur vajadzīgs. Jāizdomā, kā darīties ar tām bedrēm – līdzināt ar māliem vai nē.
Tad jāķeras pie iekšsienu līdzināšanas un sagatavošanas apmetumam.
Jāpasūta, jādabū un jāpieliek lāsenis pirms apmetuma likšanas.
Jādodas nokonsultēties ar Sakret pārstāvi par un ap visu apmetuma likšanas procesu. Starp citu, ar viņu jau sazinājos. Kaļķis palicis dārgāks, taču dabūt joprojām var un būs pieejama arī apmetuma mašīna. Turklāt šamējais ar visu tehnologu teicās atbraukt izpētīt situāciju un ierādīt, kā tas viss apmešanas process darāms. Izklausās daudzsološi. Tad nu ar šo tuvāko mājas stadijas sapni prātā arī turpinu rosīties!

Ja vien būtu pievārējis savu slinkum-gurumu, šajās svētku brīvdienās būtu paveicis vēl vairāk, taču sūdzēties noteikti arī nevaru. Ja vēl Jāņu dienā tas lietus nebūtu čakarējis dzīvi… Bet ir jau labi.

Drenāžas tranšeja un ģeotekstils
Iekš Depo nopirku DuPoint ģeotekstilu un ņēmos to uzklāt virsū uz drenāžas oļiem, kas jau tāpat no lietus ūdeņiem bija paspējuši ar smiltīm sacūkāties. Klāju virsū un līdzināju no tranšejām izrakto smilšu vaļņus. Vienu dienu pats, otru palīgs Kaspars. Cokolam atstāju aptuveni 30 cm augstumu, un tad no tā aiziet prom viegls slīpums. Jāsāk meklēt traktors (vai strādnieks?), lai izraktu drenāžai 60m tranšeju līdz potenciālajam grāvim.

Sieti un līdzināšana
Tā kā logu un durvju ailas iekšpusē pabeigtas, ķērāmies pie metāla sieta likšanas ārpusē stūros, kur vislielākie caurumi sienās. Divās dienās visos četros stūros siets nu ir salikts. Siets palika pāri – to izmantošu vēl dažās vietās, kur tās gropes pie karkasa palielākas.

Pats vēl pamanījos kādu laiku padarboties ar sienu līdzināšanu. Process putekļains bez jēgas, taču iegūtais rezultāts ir aci un sirdi sildošs. Jā, atklājās ne mazums gropes, kuras pirms kaļķa apmetuma likšanas vajadzēs aizpildīt vai nu ar mālsmilšu maisījumu vai arī ar garo salmu maisījumu, kas izmērcēts mālu (vai kaļķa) emulsijā. Darīšanas vaina.

Palīgs Kaspars savukārt nodarbojās ar stikla šķiedras sieta graizīšanu strēmelēs un skavošanu klāt pie koka karkasa. Pie plika koka apmetums neturēsies noteikti.. Tad nu izdomāju šādu risinājumu. Vēl izlasīju, ka pirms apmešanas ir vērts koka karkasu nosmērēt ar kaļķa pienu, kas veicinās virsmu saķeršanos. Pašus salmus savukārt pirms apmetuma likšanas esot viegli jāsamitrina.

Flekša “tūnings”
Sienu līdzināšanai izmantoju fleksi. Konstatēju, ka šim aparātam nu baaaigi nepatīk salmu putekļi, ko viņš lielā apjomā mīl sevī iesūkt. Iztīrīju palielu sauju no flekša laukā, un nolēmu aizlīmēt ar agrotekstilu ienākošā gaisa atveres. Lieliski palīdzēja! Aparāts vairs negaudoja (jo gaisa caurplūde nebija nobloķēta ar salmiem) un ilgu laiku nostrādājot tas nebija baigi uzkarsis – tas nozīmē, ka ventilējas pietiekami, bet mēslus neēd. Bilde ir no “pirms tūninga” perioda…
Kopumā aparāts savas funkcijas pilda lieliski. Ar motorzāģi nevarētu tik niansēti un precīzi nostrādāt negludumus. Tikai, kā jau Ansis komentāros ir minējis, ar šo verķi ir jābūt ļoooti uzmanīgam, kas arī nešaubīgi ir tiesa.

Notekas un lāsenis – cenu aptauja
Pirms svētkiem pamanījos izveikt elektronisko cenu aptauju lāsenim un notekām. Lāsenis maksās aptuveni 60 latus (par 48 metriem). Notekas varētu arī par aptuveni 170 Ls sanākt. Šitie ir zemākie iegūtie cipari. Caurmērā lāsenis + notekas svārstījās ap 250 līdz 320 latiem.

Nezināju, ka kantainās notekas ir lētākas par mūžam klasiskajām apaļajām. Kā arī nezināju, ka pie spāru galiem paralēli notekām arī ir jāpiestiprina tāds kā vertikāls lāsenis, lai ūdens no notekām nešļakstās uz spārēm.

Un vēl noskaidroju, ka 1 noteka ir maksimums uz 75 m2 jumta platības paredzēta – attiecīgi, man vajadzēs katrā ēkas stūrī pa notekai. Uhhh, būs ko noņemties atkal, lai ieraktu lietus savākšanas caurules zemē un pievienotu tās drošā vietā pie drenāžas aizvada. Plus vēl jādomā/jāmeklē, kur dabūt neperforētu gofrēto cauruli vismaz 10cm diametrā.

Dzēstais kaļķis eksperimentiem
Iepirku eksperimentiem iekš Depo vienu dzēstā kaļķa maisu. Atbilstoši instrukcijai nostādināšanai uz 24 stundām it kā aplēju ar ūdeni un ar mikseri izmaisīju, līdz ieguvu burvīgu kaļķa krējumu, ko tā vien gribētos kaut kur ķellēt virsū. Izrādās, par maz ūdeni pielēju, jo tas krējums pa stundu jau pamanījās iebiezēt un cietēt. Gāzu vēl klāt un ar rokām (cimdos) izmaisīju visu to masu pa jaunam. Konstatēju, ka pašā apakšā masa ir visai karsta – tas nozīmē, ka, lai arī dzēstais, tas tiešām viss vēl nav nodzēsies. Tagad man toverī ir kaļķa putra, kuru kādā brīdī domāju izmantot eksperimentiem – pamēģināt uz sieta uz likt (vai turas), uztaisīt garo salmu miksējumu (ar ko caurumus aizbāzt) un pamēģināt, vai kaļķis uz māla turēsies.

Smilšu proporcija mālā
Vēl nolēmu noteikt māla un smilšu daudzumu sev pieejamajā māla kaudzē, ko brālis pēc akas rakšanas atstāja. Ūdens burka, 1/3 ar pašu mālaino masu, 2/3 ar ūdeni + 2 tējkarotes sāls (tā bija grāmatā rakstīts). It kā pa 4-8 stundām bija jānoslāņojas, taču vienīgais, ko vakarā redzēju – nedaudz ūdens un viss pārējais monolīta mālaina putra bez jebkādām izgulsnēm. Vai tas nozīmē, ka man tur ir tīrs māls? Īsti neticas. Palūkos, kas pa diennakti būs nostājies.

Skat, kā esmu centīgi strādājis ne tikai pie mājas, bet arī šajā blogā! Šis jau ir simtais ieraksts šai vietnē!! Yuhuuu! Plus interesei piebildīšu, ka komentāru skaits manā blogā jau ir pāri tūkstotim, savukārt apmeklētāju ziņā šeit paciemojas plus mīnus 100 cilvēku dienā. Manuprāt, pavisam neslikts rezultāts!

Cokola apmetums
Stāstāmā man padaudz un arī bilžu tik pat. Sākšu ar to vienkāršāko – sieva vakardien apliecināja, ka dāmu rokām špahtelēšana/apmešana padodas daudz veiklāk.. Viņa vairāku stundu laikā apmeta 2,5x lielāku cokola gabalu nekā es pa to pašu laiku. Malacis. Tagad metam rupjo kārtu, lai beidzot putuplasts var no saules paglābties. Viena mala gan vēl palika – to jāmet kaut kad vakara krēslā, jo pa dienu saule nežēlīgi cepina.

Tālākās rīcības plāns ar sienu caurumiem, nelīdzenumiem
Ar draugu Andreju štukojām, ko un kā iesākt ar iepirkto metāla sietu. Visādi domājām, kā rīkoties ar fasādi un ar caurumiem, bedrēm tajā. Visu pārspriedumu procesu neatrakstīšu, taču nonācām pie aptuveni šāda rīcības plāna:
1) Aizbāžu caurumus, spraugas ar salmiem
2) Ņemu motorzāģi vai fleksi ar zāģripu (ja man tādu vispār izdosies kur nopirkt) un pielīdzinu visus negludums
3) Ņemu mālu mālu/smilšu/salmu sajaukumu un cik nu loģikas un efektivitātes robežās var pielīdzinu, aizbāžu, aizlipinu.
4) Kur baigie robi (uz visiem stūriem), lieku virsū metāla sietu, zem tā pastūķējot salmus, kur vajag.

Eksperimentējam ar māla apmetumiem
Kā jau augstāk minēju, ir doma ķerties pie māliem, lai pielīdzinātu bedres un caurumus. Domāts darīts, lāpstu rokās un ieraku ķerrā mālu/smilšu maisījumu, kas tika izrakts no akas veidošanas procesa. Uz izjūtu iemaisīju klāt vēl smiltis un dažādās konsistencēs paķellējos pa sienu. Te tad nu beidzot laikam būs kāda bilde ar mani pašu kadrā…

Rupji salmi ar mālu emulsiju
Lielākos caurumos bāzu rupjus salmus, kas izmērcēti mālu emulsijā. Visai foršs aizbāžamais, bet žūst gana ilgi. Respektīvi, pa vienu dienu biezākās vietas neizžuva. Palūkos, kāds būs rezultāts ilgākā žūšanas periodā. Pēc tam, kad pirmais slānis būs pažuvis, varētu vālēt otro mālu slāni virsū – un šitā jau pamazām tās lielās bedres aizlīdzinās. Finālā varēs jau ar smuko kaļķīti ņemties.

Tipiskāks māla apmetums – klaudz kā koks
Pamēģināju arī normālāku apmetuma masu ar smalkāku salmu šķiedru armatūru – uzķellēju gan uz nelīdzenās ārsienas, gan arī iekšpusē uz bik līdzenākās, stingrākās sienas. Pēc vienas diennakts tas nelielais pāris milimetru slānītis ir izžuvis un klaudz kā koks, ja pa to paklauvē. Stingrība laba, galvenais nepārcensties ar māliem vien, jo tad tā masa ir trauslāka. Un starp citu - pirms gada uz ķīpas izveidotais testa apmetums stāv joprojām, nav nedz ieplaisājis, nedz kā citādi izmainījies un ir ciets kā akmens! Atliek vien iedomāties, kā ir tad, ja uzkrāmē uz ķīpām tādu kārtīgu 3-5 cm biezu slāni. Ja vien tas pats no sava svara nenoveļas nost , tad domāju, ka izturība tam labu labā.

Eksperiments – apmetums uz koka balstiem
Protams, ka galvā tiek risināts arī uzdevums, kā apmest koka karkasa balstus (un arī stabilizācijas lazdu mietus). Pašreiz doma ir pie tiem pieskavot stikla šķiedras sietu un ķellēt virsū apmetumu (pūst virsū kaļķi). Šodien nolēmu izmēģināt, vai māls turas uz šāda prasta sieta. Ar trim skavām pieskavoju pie klucīša sietu, uzmaisīju pa fikso mālu emulsiju ar smiltīm (kuras pagrābu no zemes pie pamatiem ), piebēru bik salmu smalkumus un ķellēju virsū. Stunda saulītē un apmetums ir reāli izkaltis un ciets. Dauzīju ar dūri – nedz ieplaisāja, nedz nost krita. Ja plēš aiz sieta – tad, protams, ar nelielu pretestību to pasākumu nost var dabūt. Tātad – secinu, ka plus mīnus tas pasākums turas virsū. Vajadzēs uzsmērēt vēl pāris kārtas, lai redzētu – vai pieskavots siets spēj turēt arī lielāku apmetuma svaru.

Logu ailu apdare
Kamēr mūsu mālu eksperimenti žūst, nolēmām tomēr likt lietā sietu un apdarināt vismaz vienu logu ailu. Sanāca tieši tā kā es biju gribējis un to iedomājies. Manuprāt izskatās pavisam neslikti.
Vienīgās bažas, ka siets nav cinkots, tas nozīmē, ka tas ierūsēs tai apmetumā.. Naivi ceru, ka pēc tam, kad tas būs apmetumā iekšā un apmetums būs izkaltis – rūsēšana notiks ļoti lēnu.

Pamatu perimetra siltināšana – cik platu joslu likt?
Šodien noeksperimentēju – izraku bedri pie pamatu cokola, lai redzētu, vai aiz putuplasta esošie akmeņi izspiedīs putuplasta loksni uz āru. Neizspieda. Šo lietu gribēju noskaidrot, jo man vajag pa visu perimetru ierakt vēl arī horizontālo putuplastu, lai neļautu ziemā sasaluma līnijai palīst apakšā zem pamatiem. Horizontālās loksnes sanāks ierakt aptuveni 60 līdz 90cm dziļumā no augsnes virskārtas (pļava ir ieslīpa).

Tas, ko šobrīd domāju, cik platu šo perimetra joslu veidot. Mana ekstrudētā Technoplex lokšņu izmērs ir 60x120cm. Attiecīgi, vai nu platumā “pieticīgie” 60cm (maz…) vai arī 120cm (bik perebors). Prasītos uz metru. Attiecīgi, tāpēc varbūt jāņem bik lētāku zilo bezporu Estplast putuplastu, kuru ražotājs sakās, ka mierīgi var rakt zemē pa perimetru, un kuram ir metru garas loksnes. Plus vēl domāju – vajag tur ofic 10cm biezas loksnes vai arī 5cm būs gana? Jūsu domas?

“Magic” putuplasts pa lēto – pārāk skaisti, lai būtu patiesībā
Sērfoju pa SS.lv sludinājumiem meklēdams XPS putuplastu – uzdūros uz sludinājumu, kas piedāvā “tipa” putuplastu, taču labāku, izturīgāku un lētāku… 4cm loksne turot -100 grādus, izmantojot uz naftas platformām. Saucoties – PAFS (Google neko par tādu nezina vispār)… Varot rakt zemē, nedegot, esot cietāks par putuplastu. Un trakākais, ka cena vnk 2x zemāka kā XPS. Paši tirgoņi šķiet kaut ko slapstās un skaidru valodu īsti runāt negrib. Esat par ko tādu dzirdējuši kādreiz? Kamēr neaptaustīšu pats, tikmēr neticēšu.

Rīt dodos uzbrukumā būvmateriālu veikaliem. Jāiepērk skavas, paplākšņi, skrūves, stikla šķiedras siets, fleksim zāģripa, metāla siets utt. Otrdien solās divi palīgi pa būvi uzdarboties. Skatīsimies, kas no tā visa sanāks!

Šodien biju aizbraucis uz Preiss Būve veikalu, lai palūkotos metāla sietu, ko izmantot apmetuma armēšanai. Biju nodomājis aplūkot sešstūrainos Hexanet žoga sietus, ko parasti izmanto putnu vai mazzvēriņu nožogojumu izveidē, taču viņiem uz vietas vairs nebija neviena īsti normāla parauga. Turklāt arī cena caurmērā tādam sietam tomēr ir vismaz 2 lati par m2, kas ir visai sālīts pasākums…

Siets “made in China”
Tas, ko es atradu, un gribēju atrādīt, paprasīt, ko tauta domā par šādu sietu (bildes klikšķināmas)? Ķīnā ražots pītais metāla siets, nav cinkots – teicami rūsē. Acs izmērs, kā jau bildē redzams, diezgan smalks. Stieple plus mīnus tāda stingra liekas, labāks par to mēģināto Rjabicu ir noteikti. Cena aptuveni 1 lats par m2. Izklausās jau ievērojami sagremojamāk. Tas, kas māc bažas – kā to sietu piestiprināt pie koka statņiem, lai to varētu nostiept? Problēma tajā, ka siets ir pītais, tas gana labi izirst. Un ja pie sieta sākummalas ieskrūvēs skrūvi, tad tas gluži vienkārši izirs. Vienīgā doma bija izmantot skrūvi ar gana platu paplāksni, kas piespiež abu virzienu stieples zem sevis.

Ko sakāt par šādu “čainīzeri”? Baigi gribētos jau šajās brīvdienās ķerties pie sieta nostiprināšanas.

Lāsenis
Plus vēl aktīvi jāsāk domāt par lāseni, kuru arī obligāti jāuzliek pirms sienu apmetuma mešanas. Uzreiz arī tautiešiem jautājums, vai šāds lāsenis, kāds attēlā atzīmēts ar melnu līniju, varētu būt tā pareizā, īstā formas konfigurācija?

Stiprināt pie vainagsijas naivi domāju ar skrūvēm tai pirmajā L veida leņķī skatoties no augšas uz leju – pašā stūrītī. Man draugs no viena rūpnieciskā metālkantora piedāvājās tādu savā kantorī uzlocīt no 2mm cinkotā metāla. Perimetra garums man bik zem 50 metriem sanāk – par šitādiem dzelzīšiem viņš prasa 120-130 Ls. Pagaidām nav sanācis pie riktīgajiem skārdiniekiem painteresēties, ko šamējie par tādu lietu prasa.

Šodien mazliet paķimerējos ar brāļa iedoto metāla sietu ar domu – uzlikt to uz salmu sienas, piekniedēt, pamēģināt aiz tā aizbāzt salmus bedru/kabatu pielīdzināšanai. Kā bildēs redzams, siets it kā metāla, bet tāds baigi plāniņš, līdz ar to elastīgs. Ja kaut ko bāž garām, siets, lai arī piekniedēts, vienalga arī izmet vēderu. Tātad secinu, ka no šitā plāniņā jēgas īsti nebūs (Rjabica, 10x20mm acis).

Kā filmā..
Palūrēju, kā tad “Building with awareness” filmā darīja. Tur izmantoja cirsti vilkto sietu – tāds baigi blīvs ar mazu aci. Bet nu viņi to sietu lika vien uz logu/durvju līkumiem nevis pa visu plakni. Un attiecīgi tajās vietās apmetums turās tikai pie sieta, jo režģis bija tik smalks, ka caur to apmetums noteikti nekādu saķeri ar salmu blokiem nedabūja.

Kā rīkoties?
Tad nu tagad pats domāju, kā rīkoties.
1) Likt sietu tikai tur, kur vitāli vajag (uz statņiem, logu ailām, aizbāztiem caurumiem) un tad visus nelīdzenumus mēģināt ar apmetumu aizlīdzināt. Tobiš, tur kur baigā bedre, tur ķellē vairākos slāņos apmetumu, līdz panāk puslīdz līdzenu, un tad štuko par noslēguma kārtām. Sieva saka, ka bedres var mēģināt ar pašmaisītu mālu masu aizķepināt, un kad tas izdarīts, tad vālēt pāri kaļķa mašīnapmetumu.
2) Vai arī tomēr visu ēku pārvilkt ar stingru, smalku sietu, zem kura kabatās sablīvēti salmi. Sietu kārtīgi sasiet savstarpēji, ar skrūvēm (naglām) piestiprināt pie karkasa, kur var – un tad tam visam vālēt virsū kaļķa apmetumu. Šādā gadījumā apmetums īsti nesaķersies ar salmu blokiem… Kā Didims sakās – nav tā labākā ideja.

Sieta veida izvēle
Un tad vēl izvēles jautājums, kādu tad to sietu ņemt – metāla, plastikāta vai stikla šķiedras. Didims iesaka metālu neizmantot – netaisīt metāla režģi ap savu dzīvojamo telpu. Pagaidām googlē tā vienkārši neizdodas uzmeklēt sietu, kas nebūtu kosmiski dārgs (cirstais/vilktais..), kas nebūtu pavisam plāniņš (Rjabica), un kas varbūt vēlams nebūtu no metāla… Ir kādam ieteikumi?

Rīt (tas ir – jau šodien..) ar biedru Andreju dodamies kapāt lazdas, lai būtu ar ko sienu stabilitāti panākt. Vajag sarūpēt kādas 50 gabalas – cerams, ka drauga Edgara piemežā tādas būs pietiekamā apjomā, un cerams, ka divos piegājienos ar jumta bagāžnieku šito visu varēšu aiztransportēt. Rīt arī piebeigsim atlikušās sešas ķīpas, ko ielikt augšējā rindā.

Joprojām spēkā piedāvājums – ja kādam ir gribēšana šajā procesā piedalīties un palīdzēt, saņemot finansiālu atlīdzību, ziņo tik šurp!

Gribēju piebilst pāris nianses, kas manā prātā kulstās par tām PP lentām/stropēm. Labums tām būtu tāds, ka tās ir salīdzinoši nelielas un neizvirzās baigi ārpus sienas virsmas – vertikāli koki radītu vērā ņemamus izvirzījumus, ko pēc tam būtu grūti apmest, turklāt pašu koku jau apmest principā sarežģīti (siets vajadzīgs utt.). Ok, pie tīras PP lentas jau ar apmetums neturās klāt, bet tai tomēr mazāka virsmas platība, varētu to atrisināt.

Rekur pievienoju bildīti uzzīmētu, kā es biju domājis tās stropes izmantot. Tās “vaļīgās” strīpas sānos ir nenospriegotas stropes – iezīmēju tā, lai var aptuveni saprast, kā tās domāju likt. Attiecīgi, sarežģītākais jautājums šādā zīmējumā ir – ar ko/kā tās stropes piestiprināt pie tām vainagsijām?!?
Varētu jau veidot pilnu apli, kas būtu patiesībā labs risinājums, taču zem apakšējām vainagsijām es lentu nepabāzīšu, a urbt tajās caurumus – kaut kā galīgi nekārojas. Jādomā vien, kādu āķi, skrūvi iestiprināt tajā vainagsijā, lai to stropi piestiprinātu.
Savukārt labajā pusē augšpusē uz ķīpu stūra jāveido kaut kāds dēļu stūra profils, jo citādi spriegojot iekštelpu plaknes tās stropes gluži vienkārši iegriezīsies iekšā ķīpās.

Didims, arī salmu mājas aktīvists no Ikšķiles, man norādīja izvēlēties stropes, kas ir vismaz 20mm platumā un spēj turēt tonnu. Mans brālis izteica bažas, ka tās 300kg turošās stropes radīs papildus spriegumu uz karkasu, un pats koka karkass ar savu dzīvošanu tas stropes agri vai vēlu izstaipīs…

Un vēl es absolūti neizslēdzu iespējamību, ka, lai arī cik ar to rokas instrumentu spēcīgi nospriegotu tās lentas, kaut kāda sajūta liek domāt, ka tā joprojām viducī būs viegli vaļīga (sava elastīguma dēļ) un iespējams nemaz baaaigi nenospriegos to sienu. Atvestie kokmateriāli gan bija tik stringri nospriegoti ar šādām lentām, ka maz nelikās…

Bet no trešās puses atkal domājot – tā kā es plānoju to ķīpu krāvumu jebkurā gadījumā iestīvēt starp augšas un apakšas vainagsijām, turklāt krāvumā iekšā ir sadzīti gana daudz armējošie mieti, tad tā siena pati par sevi nemaz īsti nestaigās. Un, ja no abām pusēm vēl pārvilktu pāri nospriegotas lentas, un visbeidzot vēl to pasākumu apmestu – man naiva cerība, ka tā siena būs gana stingra. Protams, ar traktoru jau jebkādu sienu var izkustināt…

Un tad finālā uz tādām nolentotām ķīpām būtu gana vienkārši ar apmetuma iekārtu vairākos slāņos kārtīgi uzpūst kaļķa apmetumu. Ok, vēl paši karkasa statņi būtu jāpārklāj ar sietu, lai apmetumam vispār būtu pie kā turēties.