Pārdomas par apkuri – aug skepse pret siltajām grīdām

34

Posted by Jānis, tas kurš bloga autors | Posted in Apkure, Cits ..., Grīda | Posted on 14-02-2012

Birkas:, , , , , , , ,

Tāpat kā dabā un celtniecībā, arī blogs nemīl tukšumu. :D Neļaunojieties, ka kādu brīdi atkal klusums. Īsti nekādas fiziskas darbības pašreiz nenorisinās, tik vien kā periodiski savu galvu pašausminu ar faktu – “drīz atkal sāksies sezona…”. Lūšu Dravas projektiņš kā jau prognozēts mierīgi turpina čubināt lēnu gaitu uz priekšu. Bet šoreiz galvenokārt gribēju padalīties savās atkal uzaugušajās pārdomās par šobrīd aktuālo apkures tematu. Drebinos pa pašreizējo māju, jo pašvaki ar siltinājumu, tad nu cepu prātā ilūzijas, kā nez varētu būt nākotnē iekš manas mājas?

Ar dažiem lēmumiem ir grūti. Es neesmu neizlēmīgs, bet dažus lēmumus pieņemt reizēm ir ļoti grūti. Izskatās, ka dažādu aspektu dēļ arī apkures risinājuma izvēle tomēr varētu būt šis gadījums. Kā jau zināt, jau labu laiku pārliecinoši esmu sevi iepotējis uz ideju par siltajām grīdām un normālu malkas katlu (nevis kamīnkrāsni). Tomēr nu ir virkne lietu, kas šinī variantā jau kādu brīdi periodiski sākuši šaustīt manu prātu…

Aug skepse pret siltajām grīdām. Lasīts, dzirdēts, ka guļamtelpā siltās grīdas tomēr neesot labas elpošanai un arī plūstošā ūdens enerģijas starojuma dēļ. Zviedrijas bērnudārzos visā telpā siltās grīdas neatļauj uzstādīt, jo neesot kur putekļiem nosēsties (kaut kāpēc ticas tiem skandināviem). Eiropā birojos siltās grīdas totāli neesot labas – baigi uz kājām bliežot tiem pie galda sēdētājiem…
Piņķers arī ar uzstādīšanu tomēr – vienādi cilpu garumi, plūsmu ātrumi, regulatori, tiešām zinoša speciālista vajadzība – vispār spīd paliels cipars, ko pašreiz jau jūtu ka būs grūti celt (izmaiņas ienākumos). It kā tāpat kontūrā kaut kur radiatoru tomēr vajagot (kaut vai tais pašās guļamistabās) utt….  Bez elektrības ar siltām grīdām ir “dimba”. Zinu, ka ir ģeneratora opcija, bet nevaram zināt kādi laiki degvielai pienāks, attiecīgi nebūtu slikts arī pašteces variants (kas siltajām grīdām ir gana komplicēts uzdevums). Lūk, šitā domu čupiņa mani nu ir sākusi tramdīt, laikam jau ar to izmaksu ciparu priekšgalā… :-?

A uz ko tad es ceru? Radiatori? Pats tagad vairs īsti nezinu uz kādu “lēto superrisinājumu” ceru. Laikam kļūstu par vidējo latvisko nūģi, kam paralēli labi un lēti, sāk gribēties arī “labāk vienkāršāk”. Uhh, es pats zinu, cik ļoti gribētos to lielo betona siltummasu zem kājām un tamlīdzīgas ekstras, tomēr iekšēji pamazām aug sajūta, ka klasiskie radiatori varētu būt muļķu drošāks risinājums, ticams lētāks risinājums (iesākumam), un sirdij mierīgāks risinājums, jo arī bez elektrības šī lieta tomēr kaut kā darbojas (ja par to ir padomāts). Un ir arī uz kā zeķes žāvēt… :D Bet atkal jādomā, uz kā tos radiatorus stiprināt – kronšteini pie grīdas, jo pie sienām es neko pielikt nevaru.
Varbūt pie nesiltajām grīdām arī masīvā betona klona vietā var apdomāt kādu vasaras plikajai kājai tīkamāku grīdas segumu un arī izmaksu ziņām optimizētāku grīdas pīrāgu (pats vēl nezinu). Grīda, piemēram, no pašu meža dēļiem, nez… (baigā ņemšanās laikam gan).

Bet varbūt tomēr kārtīga krāsns? Vēl jau pa galvu pilnam ķīselim arī pašķobās doma, ka – varbūt vispār piekāst trubas un tēmēt uz kaut ko pat vēl klasiskāku – kārtīgu krāsni… Harijs Tučs jau labu laiku dikti slavē savu centrālo akmenskrāsni, kas viņa 150 m2 māju uz diennakti ar 6ām pagalēm piesilda. It kā tas primitīvisms tiešām uzrunā. Bet atkal bažas par tiem mājas tālajiem stūriem, jo īpaši WC zona, vai tur būs gana silti. Jā, gaisa vadi to risina, bet atkal nomāc tā putekļu cirkulācijas padarīšana, un bez dūcoša ventilatora ar uzreiz neiztikt… Oii, pats sevi mocu, kā jocīgs. Bet nu reizēm man uznāk tādas garīgā mazohisma tieksmes. Kaut kā mani tomēr neliek mieru tā doma – jo vienkāršāk, jo labāk (drošāk). Ko jūs, cienītie bloga lasītāji, par šiem maniem mazajiem suņa murdziņiem domājat? Pakomentējiet, varbūt ar jūsu palīdzību ieriktēšu domāšanu kādā konkrētā gultnē!


Mazliet iekš TV raidījuma un vēl Aleksandra jaunumi. Vēl tā starp citu piebildīšu, ka nesen mazliet pavīdēju arī vienā LTV raidījumā, kur eksperti gari diskutēja par visādām māju energolietām lokāli un globāli. Tajā pat 9.februāra raidījumā “Eiropa. Mīti un realitāte” bija arī stāstiņš par to pašu manis jau pieminēto Hariju Tuču, bet uz beigu pusi viens tiešām foršs stāsts par latviešu džeku, kas nopietni un ar tiešām saprātīgu motivāciju ķēries pie izgudrošanām – viena reāla lieta – vertikālais vēja ģenerators. Ievērtējiet – pieeja un attieksme puisim nopietna, priecē! Es pats tur īsi pamuldējos pēc 11tās minūtes.
Un vēl starp citu – šodien arī palasījos Aleksandra piedzīvojumus ar nokritušo māla apmetumu un ieguvu vēl kādu info par Lietuvā ražotajiem EcoCocon salmu sienu moduļiem. Forša lieta. Vājprātīgi dārgi it kā arī teorētiski nav. Gan jau iedzīvosies šis variants.