Māja no salmiem un māliemSalmu māja – paša rokām no plāniem līdz būvniecībai

Sveicieni!
Uhh, padaudz laika aizritējis kopš pēdējā ieraksta, bet nu visai raibi ar gājis. Pabiju prom no LV mazliet, paspēju izslimoties, bērneļi arī apslimuši, laiks paštruntīgs dažbrīd, darbu netrūkst – vienvārdsakot, viss kārtībā, dzīve rit uz priekšu.

Uz kores bituma lenta
Pirms kāda laika padarbojos uz jumta ar no Edgara aizlienētu celtniecības fēnu – līmēju uz kores bituma lentu, lai, kad būs uzlikts kores skārds, nebūtu jāsatraucas par to sniegu, ko papūstu zem tā skārda apakšā. Ehh, esošie lentas krājumi nebija pietiekami, tāpēc darbi palika nepiebeigti. Tagad meklēju, kur to bituma lentu iepirkt – K-Rautā nav, a iekš Depo vēl neesmu bijis.

Vēl mazliet pie sienām
Tai pat dienā palīgos bija atbraucis arī Didzis. Apzāģēja jumta latojuma dēļu galus, kas līda laukā no šīferapakšas, un tad kopīgi padarbojāmies pie viena sienas bloka – pakrāmējām ķīpas, lai šim ar tiek tas “prieks”. Konstatējām, ka arī elektriskā zāģa ķēde visai ātri paliek vaļīga. Bet nu – ar elektrisko ir daaaudz foršāk strādāt. Labi, nav varbūt tik nežēlīgi jaudīgi, bet izdarīt vajadzīgo var bez problēmām. Nesmirdīgāk un mierīgāk.

Gatavošanās ziemai
Pēc tam spītējot tipiskajām rudens veselības kaitēm, pēdējo svētdienu tomēr atkal saņēmos un padarbojos iekš būves. Pa lielam – gatavojos ziemai. Pamanīju, ko no zemes iekš ēkas uz augšu nāk paliels mitrums – un tā kā iekšpusē sakrautās, vēl neizmantotās ķīpas tomēr saskaras ar tām smiltīm, tad tām tiek klāt mitrums. Ņēmu un vienas puses krāvumu visu pārkrāvu. Iztīrīju laukā salmu driskas, saliku riepas pamatā, uzklāju virsū plēvi un uztaisīju vienu smuku palielu kaudzi. Šitajās brīvdienās vajadzētu otru, manāmi lielāko kaudzi arī šitā pat pārrevidēt un pārkārtot, lai nezaudēju pa ziemu tās ķīpas, kas ar smiltīm saskaras. Tā jau pietiekami daudz esmu ķīpas pazaudējis.

Vēl gatavojos ieziemošanai un apdomāju galvā, kā izveikt salikto sienu saglabāšanai. Domāju no ārpuses uz karkasa horizontāli uznaglot pārpalikušos collīgos dēļus, lai iegūtu kaut nelielu distancējumu no salmiem – un tad uz šiem collīgajiem dēļiem jāpiekniedē plēve, lai pasargātu sienas no lietus un sniega. Diemžēl, pagaidām cerētos reklāmu bannerus/tentus dabūt nav sanācis, bik par vēlu pēc vēlēšanām noreaģēju. Tad nu būs vien jāiepērk plēve. Kopumā laikam vajadzēs kādus 30 metrus x 3 metru platumā. Braukšu uz Depo un skatīšos, kas racionāli izdevīgākais sanāk.

Pabiju Māja 2010 izstādē
Visai štruntīgs pasākums, absolūti neko noderīgu neieraudzīju. Labi, ka par ieeju nemaksāju, jo bija ielūgums. Vienīgi satiku paziņu Hariju no RBB, kurš visādus interesantus zaļus siltinājuma un būvēšanas materiālus piedāvā. Šamējam bija gatavais māla apmetums pieejams – ja liek 2 cm slāni, tad tas izmaksā 8 Ls kvadrātmetrā, turklāt uzklāšana ar rokām, jo iekārtas viņiem nav. Priekš manis tas cipars stipri par šerpu, tad jau labāk pašam ar rokām teju čakarēties. Vēl viņiem esot koka paneļi ar iepresētiem salmiem – dikti labi esot, bet nu cenas neparko neatklāj, esot jābrauc uz biroju skatīties… Da nu.

Gandarījums
Uhh, tā centīgi gaidītā diena klāt. Šodien laika apstākļi bija varen lieliski. Darbs brīnumainā kārtā gāja raiti un pamanījos uz jumta uzdabūt un salikt pāri pa 30 šīfera loksnēm. Tātad, abas jumta plaknes ir pilnība nosegtas. Priecē, ka pamanījos tos 70% jumta seguma salikt pilnīgi viens pats. Nu jā, šajā pēdējā plaknē ko liku var samanīt vieglas neprecizitātes iezīmes, bet nu – priekš mana pirmā jumta un absolūti autonomas likšanas nepavisam nav slikti.
Tagad atliek salikt šīferi arī uz lievenīša nojumītes, kā arī uzlīmēt bituma lentu korē uz lokšņu savienojuma vietas, un tad jau skrūvēt klāt kores skārdus. Vēl jāapzāģē jumta latu gali, kas galos lien laukā no šīferapakšas, un tad jau arī varēs vējmalas pieklēbēt vietā. Beidzot ir samanāmas jumta epopejas beigas. Nu vismaz pagaidām, jo nākamgad jau jāsarūpē arī notekas un jāizdabon skursteni cauri jumtam. Bet nu tas viss otršķirīgi. Starp citu, izskatās, ka vairākas šīfera loksnes paliks pāri neizmantotas – nekas, saimniecībā noderēs!

Elektriskais Partneris
Vakar caur jauniegūtiet kontaktiem iekš oficiālā Husqvarna veikala par ļoti draudzīgu ciparu tikai iegādāts Partner EL1750 elektriskais motorzāģis. Šitam bļemba virsū liecina, ka ir tiešām Zviedrijā ražots un, kā spečuks teica, vien no tiem retajiem, kam piedziņas zvaigznīte no metāla vēl esot nevis no plastmasas. Nav tas pats svaigākais modelis, bet man jau nav modes skate – man vajag instrumentu.
Aparāts praktiski jauns, ir ticis atdots atpakaļ garantijas ietvaros. Jauns maksā ap 100 Ls, iepirku pa 50 Ls ar svaigu garantiju. Iemēģināju – neierasti ar tādu strādāt šķiet, jo nevibrē un nerūc tik dikti kā motornieks, turklāt neierasti, ka atlaižot “gāzi”, ķēde ļoti ātri nobremzējas. Feini, visai droši. Izzāģēju vienu stūra gropi, ir neslikti. Vieīgi ķēde gan aizdomīgi ātri vaļīga palika, bet nu husītim pirms servisa es arī pēc katras gropes ķēdi vilku. Kaut kas netīk tām ķēdēm iekš šīs salmu padarīšanas.
Bet nu man jau šķiet ar šādu zāģi varētu būt ērtāk strādāt. Ir bik vieglāks, nesmirdinās, neprasa benzīnu un nav tik skaļš (par klusu gan arī nenosauksi – austiņas ieteicams lietot). Redzēs, ko rādīs laiks un darbs ar šo verķi.